Pieveru acis, lai sajustu valgās zemes svaigo elpu. Dzirdu, kā kokos sprāgst vaļā pumpuri.
Pieveru acis, lai sajustu valgās zemes svaigo elpu. Dzirdu, kā kokos sprāgst vaļā pumpuri. No tiem spraucas maigi zaļas austiņas, kas izbrīnā ieklausās putnu vīterošanā. Pretī saulei tiecas vāri zaļš asns, kas ar dzīvības spēku spējis izspraukties cauri augsnes tumsai. Tas ir pirmais solis pretī ziedēšanai. Augļi var arī nebūt, ja nakts salnas pasteigsies tos nokost Tomēr galvenais ir uzdrīkstēties.
Tā katrs pavasaris nāk ar jaunu brīnumu. Mežmalas jau piebērtas tik dzidri baltiem vizbuļu zvaniem, ka liekas – skan kā palāses. Mākoņu aitiņas rātni ganās zilajā jumā, bet brāzmainais draiskulis vējš tās sadomājis izdzenāt. Bērzos mitējies sulu skurbums, taču liekas – tik dāsni tie savu asiņu spēku atdeva tieši šoreiz. Visapkārt ir tik daudz skaista! Vai arī es protu radīt kaut ko tādu, kas liek sirdij palēkties un acīm kļūt miklām? Kā zināt, kas jādara? Vienreiz krūtīs ietrīsas pēc silta pērkona lietus, kad jūti – tas nomazgājis tavu dvēseli baltu jo baltu. Citreiz neparasts siltums pārņem, ilgstoši lūkojoties uz palodzes dūdojoša baloža oranžajās acīs.
Zemeslode ir bagāta ar krāsām, skaņām un dzīvības formām. Cilvēki ir tikai neliela daļa daudzveidībā. Toties nav nekā aizraujošāka kā viņu savstarpējās attiecības. Nevaru saprast, kāpēc filmu producenti ražo arvien jaunus monstrus un mošķus? Vai tā ir režisoru vēlme atrast kaut ko neparastu un nebijušu, vai domu un jūtu seklums liedz radīt jaunus sižetus par pasaulē vislielāko brīnumu – mīlestību. Jau toreiz, kad Ieva kārdinādama deva ābolu Ādamam, viņa vēlējās patikt. Tas ir būtiski – sajust, ka esi vienīgais starp miljoniem. Bet kādam jābūt, lai tevi mīlētu? Indiešu gudrība vēsta – cilvēkus saista trīs avoti: dvēsele, prāts un miesa. Tie kopā veido mīlestību. Liekas, daudziem visvairāk trūkst dvēseles siltuma. Var izdomāt vai uzklausīt padomus, kā iepatikties. Tomēr ar laiku virspusēji radītie “specefekti” nolobās kā sīpola miza. Iespējams, ka tas ir iemesls, kāpēc apmēram puse laulību ir šķirtas. Neattaisnojas cerības. Un mīlestības mūžīgā mīkla paliek neatklāta.
Katram stādam ir vajadzīga augsne, tāpat kā cilvēkiem mājas. Savukārt jūtu mājvieta ir sirds. Laba sirds ir visa sākums. Tajā jūtas plūst pāri kā bērzu sulu krūze, kas laikus nav tukšota. Dabas dzīvinošā spēka malks tiek katram: uzmundrinošs vārds, smaids, sirsnībā starojošs acu skats, glāsts… Tās ir vislētākās balvas devējam, bet visdārgākās saņēmējam. Kāpēc bieži esam tik skopi? Nekopjot sevī jūtas, tās aizaug kā dārzs. Visskaistāko rozi var nomākt nezāles. Tikai sapņu ziediem ir priekšrocība – tie nevīst, bet nespēj arī briedēt augļus ar sēklu mīlestībai un jaunai dzīvībai.
