Pirms gada februārī Gulbenē notika Tautas teātra režisores Edītes Siļķēnas iestudējuma “Nāriņa” pirmizrāde.
Pirms gada februārī Gulbenē notika Tautas teātra režisores Edītes Siļķēnas iestudējuma “Nāriņa” pirmizrāde.
Izrādē, kas tapusi pēc dāņu rakstnieka Hansa Kristiāna Andersena pasakas “Mazā nāriņa” un Leona Brieža poēmas “Nāriņa” motīviem ir ļoti maz teksta, ir aktierspēle, kustību, gaismas, krāsu valoda. Kas gan nezina stāstu par Nāriņu. Vai gan to vajag pārstāstīt! Var vienīgi just un domāt, paraugoties uz sevi un pasauli Nāriņas acīm. To sestdienas sarunā darām kopā ar Nāriņas lomas atveidotāju Ingu Anču.
– Tev “Nāriņas” izrāde ir īpašs notikums dzīvē?
– Jā, pirmizrāde bija 2006.gada 3.februārī. Es spēlēju Nāriņu un vēl nezināju, ka man ir pieteicies bērniņš, ka tas ir jau zem sirds. Mana Līva jau bija gaidāma. Bija pirmizrāde un pēc nedēļas – apstiprinājums, ka kļūšu mamma. Loma ar nojausmu, tā apmēram bija. Ar to man Nāriņa būs zīmīga visam mūžam.
– Vai Nāriņu vari salīdzināt ar sevi?
– Manī ir tāds pats naivums. Ticība mīlestībai un atdošanās tai, ziedošanās – arī. Varbūt. Daļēji – noteikti. Protams, lomu atveidojot, man jāmeklē sevī tās īpašības, kas piemīt Nāriņai. Likās, ka būs vieglāk, nekā tas nācās. Bija grūti. Katra meitene dziļi sirdī vēlas princi, kāzas.
– Pēdējā epizodē pamestā Nāriņa princim vēl daudz laimes…
– Esmu par to domājusi. Esmu emocionāla. Spēlējot Nāriņu, iejutos un sapratu to, ko daudzas meitenes pazīst: vilšanos. Ja tā notiek, sevī vari sprāgt kaut pušu un darīt visu kaut ko, bet… kāpēc? Kāpēc kaut ko mainīt? Kāpēc citam darīt pāri? Tātad tas ir tā lemts.
– Tas ir labestīgi, bet Nāriņa iet bojā.
– Viņa sevi upurē.
– Sieviete vienmēr sevi upurē katrā mīlestībā…
– Jā, taisnība. Vīrieši uztver citādāk. Dažreiz liekas, ka vīrieši nenovērtē to. Ja mēs vēlamies kaut ko labu, mums ir kaut kas jāupurē.
– Prinčiem tici?
– Nē. Es ticu labiem cilvēkiem. Es ticu mīlestībai, uzticībai, kas it kā liekas… Taču es tai joprojām ticu. Mīlestībā ļoti daudz kas iet roku rokā, arī žēlošana, dusmas un naids. Viss. Mīlestībai ir ļoti daudz krāsu. Mīlestībai bez daudzām šķautnēm ir īss mūžs. Kā pasakās mēs lasām: un tad viņi dzīvoja laimīgi! Ko nozīmē – laimīgi? Jāsajūt ir rupjmaizes garša, lai novērtētu svētku tortes garšu.
– Vai vispār vēl mūsdienu racionālajā pasaulē ir tādas meitenes kā Nāriņa?
– Grūti noticēt, vai ne? Tāda meitene nedzīvo reālajā pasaulē, bet sapņos – savā zemūdens valstībā. Pilsētā? Neticu! Viņai vēl trūkst dzīves pieredzes. Viņa vēl ir ļoti jauna sirdī un dvēselē. Tāda ir meitene, līdz viņa sastop savu pirmo mīlestību. Nāriņa neko vairāk nav redzējusi kā tikai savu zemūdens pasauli. Es iedomājos tādu lauku meiteni. Laukos ir skaisti. Tiekot pilsētā, meitenei gribas kaut ko īpašu. Tad viņa tiek iesviesta realitātē. Kā viņai tālāk dzīve pagriežas?
– Saglabāt iekšējās pasaules trauslumu, maigumu ir grūti?
– Noteikti. Dzīve diemžēl dara visu, lai tā nebūtu. Sievišķību var saglabāt, maigumu – arī. Bet trauslumu nevar saglabāt, jo mēs norūdāmies. Mēs nocietināmies pret pasauli. Mūsdienās sieviete var paļauties tikai uz sevi pašu. Nekam citam nav garantiju. Tikai sev. Nevari dzīvē neko paredzēt. Te ir tā, bet tūlīt jau pilnīgi citādāk.
– Nāriņa. Viņa nav mūsdienīga, bet tomēr mīļa mums visiem. Kā tu domā, kāpēc tā ir?
– Apkārt ir tik daudz ļaunuma un brutalitātes. Ielas valoda – tas ir kaut kas patoloģisks. Tas skaitās moderni. Tāda ir mūsdienu sociālā vide. Ir arvien vairāk brīvības, un mēs vairs nezinām, ko ar to iesākt.
– Vai var saglabāties mīlestība, kad pāris izšķīries?
– Jā. Bet laiks dara savu. Laiks dara visu, lai līdz ar šķiršanos pārietu jūtas, kas saistījušas divus cilvēkus. Laiks dziedē rētas. Cilvēks nestāv uz vietas. Pāriet viss.
– Brīvība. Mīlestība. Ģimene. Ko par to saki?
– Katrā laika posmā ir savs skaistums. Mīla… tā ir brīvība. Bērns – tās ir rūpes un rēķināšanās citam ar citu. Bērns noteikti vieno. Tie ir kopīgi prieki un raizes. Tā ir ģimene.
– Pati sevi uzskati par laimīgu cilvēku?
– Laiks… Pašlaik. Šis ir starp skaistākajiem manas dzīves posmiem. Noteikti. Kad gaidīju bērnu, es izbaudīju ļoti skaistu laiku. Un baudu to arī tagad, kad auklēju meitiņu.
– Kamēr tu gaidīji meitiņu – savu Līvu -, bija citas Nāriņas lomas atveidotājas. Tu nebiji greizsirdīga?
– Neesmu redzējusi citas meitenes Nāriņas tēlā. Man ir grūti salīdzināt. Protams, katram gribas, lai tu esi labākā. Lai vairāk patīc skatītājiem. Bet es cenšos par to nedomāt. Katra ir citāda. Noteikti katrai ir savi plusi, jaunums, ko ienes lomā, tēlojumā.
– Tu esi arī Ieviņa “Skroderdienās Silmačos”. Kura loma tev ir mīļāka – Ieviņa vai Nāriņa?
– Varbūt tomēr Ieviņa. Tāpēc, ka viņu ir krietni vieglāk tēlot un tā vairāk ir mana būtība. Nāriņa – tas ir prestižs. Galvenā loma. Tas ir krietni grūtāk. Emocionāls darbs. Ieviņas tēlā varu ielēkt un nospēlēt no sirds un dvēseles, daudz nedomājot. Nāriņas lomai ir jākoncentrējas. Pat stingri jādomā līdzi. Gan tikšanās ar Raganu, māsām, princi, debesīs braukšana…
– Šopavasar atkal esi sākusi spēlēt Nāriņas lomu. Pirmā izrāde bija nesen Lietuvā, festivālā. Liekas, meties lomā ar lielu entuziasmu!
– Laikam jā. Vietām man likās, ka es tā pilnīgi uz “uh!” aizeju. Un vietām tā… ai, te nu gan varēja… Jutos tā, it kā tekstu kā iemācītu dzejoli norunātu. Sevišķi tajā grūtajā vietā… Tur, kur Nāriņa izglāb jūrā slīkstošo princi. Es parasti tajā vietā ļoti cenšos. Bet šoreiz necentos. Runāju.
– Bija ļoti labi, patiesi. Varbūt tāpēc, ka necenties.
– Varbūt tieši tādēļ, ka nestresoju. Tikai runāju. Man liekas, tā epizode izrādē ir kulminācija.
– Vai nemetīsi malā teātra spēlēšanu?
– Protams, ka var pienākt tāds brīdis. Mums ģimenē ar Dzintaru katram ir savi hobiji. Viņam to pat ir vairāk, man – tikai teātris. Sākšu ņemt meitu līdzi uz mēģinājumiem. Lai meitēns aug teātrī! Mēs ar meitu kopā ziemā arī slidojām! Kopš vidusskolas laikiem sports man ir bijis vajadzīgs sev, formas uzturēšanai. Tagad man ir aktuāla vingrošana mājās. Klausos mūziku un apmēram stundu nododos aerobikai. Es pēc iespējas ilgāk gribētu būt kopā ar meitu. Tagad saņemu pilnu algu un pat nodokļi vēl nāk klāt! Gadu. Pēc tam? Tad jau redzēs.
