Stunda pēc stundas aiziet un apvārsnī dziest, un man ir bail sev atzīties, nespēju vairs tālāk par vilni krastā vērpetes sviest.
* * *
stunda pēc stundas aiziet un
apvārsnī dziest,
un man ir bail sev atzīties, nespēju
vairs
tālāk par vilni krastā vērpetes sviest
sviest un atkal pie tevis atgriezties
kāpēc vēl smagums manās atmiņās
dzeļ
klusums, kas bija, sāpīgi īlenus dur
pasaki, kāpēc tavs tuvums joprojām
mani vēl tur
kāpēc man gribas pasacīt – neaizej
karsta pret mani tava dzīvība skrien
karsti viļņi vērpetes krastā sviež
pieskaras mums un savādu dziesmu
dzied
vērpetes puto, vērpetēs deg mūsu
mūžs
Arvis Degums
* * *
Ar smagu dubļainu papēdi
uzkāpi maniem sapņiem uz astes.
Tagad es kliboju romantiskos
vakaros
un nestājos šaubīgos sakaros.
Piezemēti dzīvojos:
neredzu dzērves lidojam,
baroju zvirbuļus smiltīs.
Nokāp no manas astes!…
Sibilla
* * *
Savāda vasara…
Bezlietus vasara.
Sauca uz aizsauca līdz aizsauca sapņus
un dziesmas par vasaru,
vēlēja rudenī līt.
Lietus, kas šoruden,
vēji, kas šoruden,
vijas, mijas un sien,
ietin mani kā sapņu tīmeklī.
Putns vēl debesīs dzied.
Krāsojas kļavlapas.
Krītošas kļavlapas
sagriežas, pagriežas, krīt…
Griežas un sagriežas
virpulī tvīksmainā.
Mani grib aiznest
sev līdz.
Lietus kad līst…
Kad lietus līst aumaļām,
sapņi kā lāses viz.
Ieviz sirdī, dvēselē, apziņā.
Pasakā domas mīt.
Lietus kad līst
un sapņi viz dvēselē –
cerība sirdī mīt.
Gunita Irbe
