Tu ierakstīta esi manā dzejā kā asara, kas mūžam nenožūs.
* * *
Tu ierakstīta esi manā dzejā
kā asara, kas mūžam nenožūs.
Un kāpēc lai šī svētā izlikšanās
man nozog to, kas manī vēl ir
dzīvs?
Es ticu tam, ka tava elpa vēlreiz
starp simtām citu manu atradīs,
un tad starp varbūtībām
daudzām
mēs atkal būsim it kā viens.
Es būšu glāsts, tu būsi atbalss
mana –
uz likteņlaipas katrs savā galā,
un mūsu abu izslāpušās sirdis
tad varbūt viena otru sapratīs.
* * *
Kāpēc gan manam mūžam
garām ejot
tu reižu reizēm pieskaries
mazliet?
Man tagad visa pasaule šķiet
skaista,
pat piemirstu, ka tajā reizēm sāp.
Es lēnām kļūstu tevis pieradināts,
kaut agrāk biju visos vējos plēsts.
Pat negulētas naktis tagad saldas-
tik ļoti tavas mīlestības trūkst…
Es tagad kļūstu tā kā daudzi citi,
kas saules rietā jūru pārbrist
steidz.
Tik ļoti, ļoti tagad esmu citāds,
ka ļauju savam mūžam cauri iet.
Un kāds gan brīnums, ja es rītos
agri
no savas aizņemtības gribu bēgt?
Tik ļoti, ļoti tavu maigo glāstu
es savā mūžā vēlos ierakstīt…
Arvis Degums
* * *
Tas spēks, ar kuru
sadegām mēs abi,
nekur jau neizzuda –
savāds krita sniegs…
Tik pulksteņi,
no laika noguruši,
vakaru aiz sevis
vēra ciet.
Būt vēl gribējās
par balsi mīlestībai,
lai sajūsmu var
izdziedāt un kliegt.
Būt vēl gribējās par zeltu
saules starā,
par spīti tam, ka toreiz
savāds krita sniegs.
Bet spēks vēl gaida
tanī tālā atvasarā,
tāds aizkavēts
un nobijies mazliet.
Ivars Strautiņš
