* * *
Tu tikai neapstājies
pie mana durvju sliekšņa,
jo tad es tevi aplaupīšu!
Vispirms paņemšu sev tavu
acu skatu,
tad smaidu,
pēc tam tev nolaupīšu ēnu un
dejošu valsi ar to,
kamēr tu apmulsis skatīsies,
un tad, kad attapsies,
jau būšu tev nolaupījusi
pašus siltākos apskāvienus.
Tu tikai neapstājies
pie mana durvju sliekšņa,
jo tad es tev nozagšu
Tava smaida siltumu,
ko vēlāk likšu zem spilvena
saldākiem sapņiem.
Tavus vārdus…
Ko es darīšu ar tiem?
Ticēšu? Vai ļaušu tiem
sekcijā apputēt?
Nē, es tos rakstīšu uz lapas
un pelēkā brīdī pārlasīšu.
Vēl nozagšu tavu soļu klusumu,
lai vieglāk ieslīgt miegā.
Un tad… man vairāk neko
nevajadzētu.
Annija Kurpniece
* * *
Dažus labus vārdus…
Es zinu, ka šodien tas ir daudz.
Bet tu pasaki tikai dažus –
un redzēsi – arī prieka būs daudz.
Pasmaidi…
Es zinu, ka šodien tas ir grūti.
Bet – pasmaidi – kādam, vai tāpat vien…
Un jutīsi – tajā mirklī arī tev kļūs viegli.
Palīdzi kādam…
Es zinu, ka šodien tam nav laika.
Palīdzi – kā ar skatienu pieskaroties –
tik viegli…
Mums jādzīvo tā,
lai tam nekad nepietrūkst laika.
Nepārmet man,
ja dzīvē tev darāmā pietiek
un tas viss
šķiet par manis sacīto labāks.
Es tikai gribēju pateikt,
ka zinu, kā var cilvēks
kļūt bagāts…
* * *
Man nevienam šai pasaulē
nekas vairs nav jāpierāda –
tik bieži arī viss pierādītais
izkaisās vējā un zūd…
Nav nekā tāda,
ko kāds būtu tiesīgs man atņemt.
Tik, cik es paturēšu sevī –
tik arī nosargāšu.
Un, kamēr man pietiks spēka,
es būšu tā, kas es esmu –
es būšu es pati
un tieši tik, cik esmu.
Sviediet,
nu sviediet šķembas un akmeņus,
periet ar vārdu un skatienu rīkstēm!
Izturēšu.
Sevī klusi un vientuļi visu pārdzīvošu.
Mans vājums ir tieši tik stiprs,
cik ir.
* * *
Mēs esam viens otram.
Te. Tagad. Un – vēl…
Un ir debess,
kas laimīga pāri mums kvēl.
Mēs viens otram vēl esam.
Šodien. Un – šajā brīdī.
Un, ja no tās debess kas snigs,
tad – tikai mums diviem.
Pāri mums viena debess.
Un sirds arī
vēl abiem ir viena…
Zinu – ir labi, ja pieder tev
šī mana mūža diena.
Šodien. Tagad. Un – te.
Viens otra domās vēl esam…
Bet rīt?
Varbūt vēji manu dvēseli
saplosīs skrandās.
Varbūt paklupšu –
akmeņi bieži ir ceļa malās.
…vai rīt – arī tādai –
vēl ļausi pieskarties
savam plecam?…
Gunita Irbe
