* * *
Kāds aizmirsts valsis atskan
No manas jaunības,
No ziedu pilnas pļavas, ar lielām
cerībām.
“Tik tavās rokās vien mana laime
dus” –
To teica vijole no vīratēva rokas.
Tur blakus dziedāja kāds cīrulis,
No dzidruma tas cēlās debesīs,
Tam spēks bij’ citu sirdis nest,
Lai nevarētu mīlestība dzist.
Sen kopā gājēju vairs nava,
Klus’ vijole, vairs cīrulīša nava…
Svešā vietā laimes rokas dus,
Iznesušas dzīves smagumus…
