Mazajam draugam
Gliemezītis tev uz rokas atstāj
sudraba taciņu,
mežs tev noada
siltu sūnu jaciņu,
vardītes čāpo tev pretī ar prieku,
vāverēns iemet tev plaukstiņās
garšīgu riekstu…
Tu jautā man –
kāpēc?
Tev mīļa sirsniņa –
tāpēc.
Pa sudraba taciņu
pati tu smejot un sapņojot ej –
pļavu glezniņām, cilvēku
skumjām
garām nepaej.
Tu jautā –
stāstu es visu šo kāpēc?
Es atbildu –
tev laba sirsniņa – tāpēc.
***
Visvairāk es baidos
no skaudības tevī,
draugs.
Tad tikšanās prieka ziediņš
sirdī vairs neuzplauks.
Tāds apmācies smaids…
Redzēju –
tu manu laimi skaudi.
Un, raugi –
cik skumji,
ka mēs vairs neesam draugi…
