Kad rīta atmodas stundā vēl rasā paslēpies prieks, nāc un ezeru miglā kopā ar mani izpeldies.
***
Kad rīta atmodas stundā
vēl rasā paslēpies prieks,
nāc un ezeru miglā
kopā ar mani izpeldies.
Vārdu rotaļā draiskā
savu mulsumu slēp,
ar liegu pieskārienu
roku gredzenā vērp.
Kad vakarā krēslas stunda
sapņus kamolos sien,
pa mēnesstaru siltā miglā
dzērvju zābakiem brien.
Un naktī, kad tavas domas
kā zvaigznes dziļumā spīd,
es uzziedēšu tai vietā,
kur kādai no tām jānokrīt.
Tur jāņtārpiņu gaismā, kur naktsvijoles zied,
es vēlēšos tevi sapnī vienmēr sagaidīt.
***
Ir tādi vārdi, kam nevar uzlīmēt pastmarku. Tie vienkārši neietilpst aploksnē. Ir tādi vārdi, kuriem nevar likt izskanēt telefona klausulē – tie vienkārši nav sadzirdami.
Ir tādi vārdi, kurus vispār nevar izsacīt – tie ir tikai dvēseles vibrācijas. Tikai nez kāpēc vienmēr pietrūkst laika tajos ieklausīties…
