Vēl skanu. Šobrīd esmu kā tikko uzrakstīta lapa, kad tinte vēl nav nožuvusi un vārdi tā īsti vēl nav iegūlušies dvēselē.
Vēl skanu
Šobrīd esmu kā tikko uzrakstīta lapa, kad tinte vēl nav nožuvusi un vārdi tā īsti vēl nav iegūlušies dvēselē. Kā stīga, kas vēl joprojām vibrē tikko izskanējušas nots atvadās, pārpilna ar melodiskiem akordiem. Kā ogle, kas nebeidz gailēt jau izdegušā kamīnā, vēl labu brīdi kavējoties liesmu skāvienā. Kā pāri plūstošs trauks un no krastiem kāpjoša upe.
Es skanu, staroju un plūstu pārbagāta ar nesen izdzīvotiem mirkļiem un vēl neizgaistošiem vārdiem.
***
Neaizver sirdi
Es noslauku kājas pie tava nama ārdurvīm, lai tikai gaišām domām pārņemta ietu runāt par līdzjūtību. Es atstāju savu rūpju nastu ārpusē, lai, pārkāpjot pār tava nama slieksni, bilstu dažus vārdus par izpalīdzību. Tad atpogāju rudens miglā savilgušo mēteli un atstāju to priekšnamā, lai, brīva no visām smagajām domām, stāstītu par Došanas brīnumu un Sirds gudrību.
Bet krāsnī auksti plaiksnī liesmu mēles, un mani vārdi kā rudens salnās sabozušies putni nosēžas uz žoga starp mums… Tavs skatiens tramīgi maldās uz ārdurvju pusi, kur samilzušajā miglā smagnēji mīņājas mana pamestā rūpju nasta.
Es uzlieku roku tev uz pleca un savā pieskārienā ienesu čukstu: “Neaizver savu sirdi…”
