Gadalaiki.
Gadalaiki
No kokiem lapas dzeltenas un sārtas,
Vējā krītot, zemi klāj.
Vasara mūs atstāj gadu kārtās,
Saulīte tad sildīt stāj.
Tas nekas, ka vasara ir pagājusi,
Jauni pavasari rotās zemi šo.
Tikai katra dzīvē nodzīvotie gadi
Vēstīs: taču esam veikuši kaut ko!
Apstājies un pavēro šos kailos koku zarus,
Tie tumsā atgādina veļu garus.
Vējā lokoties, tie it kā māj ar roku,
Ļaudis, saudzējiet šos kailos kokus!
Vai mīlam pavasari, vasaru,
rudeni un ziemu?
Vai saudzējam mēs pilsētas un ciemus?
Dabas dotās veltēs kādreiz nemanām neko,
Lai gan no tām iegūstam mēs visu ko.
Tādiem ļaudīm nav vietas zemē šajā,
Kas atstāj tikai bēdas, postu tajā,
Kas negrib atstāt paaudzēm kaut ko.
Un dabas labā nav darījis neko.
