Iesien mani kurpju auklās, lai es tavos soļos eju, lai es varu tevi aiznest, rītam matu šķipsnās siet. Nobur mani, izsalkušo, sava nama durvju dziesmā. Tad es zināšu, ka varu tevi nosargāt no nakts.
* * *
Iesien mani kurpju auklās,
lai es tavos soļos eju,
lai es varu tevi aiznest,
rītam matu šķipsnās siet.
Nobur mani, izsalkušo,
sava nama durvju dziesmā.
Tad es zināšu, ka varu
tevi nosargāt no nakts.
Ņem un pārvērt mani pelnos,
dzirkstošos un mazliet melnos.
Tad caur manām rokām atkal
glāstu puķes tevi dzels.
Ienes manī sausu sāpi,
iekur asinīs un laid
mēness stariem ceļu slaucīt
un pēc taviem soļiem saukt.
* * *
Izdziedi man savu pasauli
un uz pušu plēstas zemes noliec.
Tur man paklupt, tur man
piecelties,
mīlēt, pamosties un tālāk dzīvot.
Izdziedi man tā, lai nedaudz sāp,
tā, lai ilgi jābrien vēl pa kāpām.
Tad es skatīšos daudz savādāk
un daudz savādāk pēc tevis
tiekšos.
Vakars tumst un mazliet paliek žēl
izsapņotas pasaules bez malām.
Laiski mani pirksti meklē vēl
paša izmisumā vakardienu.
* * *
nāc iesim iztrallināt vasaru
un nevaicāsim vai to drīkst
vai drīkst pūst taures visu nakti
un tā joprojām vēl arvien
par labskanību nedomāsim
par visu to gan vēlāk būs
vai vienmēr jābūt iesprostotiem
vai vienmēr jābūt pareiziem
mēs nevēlamies lai mums māca
kā dakšiņu pie mutes likt
no kuras puses zirgu seglot
un kā mums mīlā atzīties
nāc iesim iztrallināt vasaru
nu vismaz to kas mums vēl ir
krist sūnu pēlī kaut vai mitrā
un spoguļoties debesīs
