Kamēr palodze man lasa lietus dzeju, domas iebrien smilgu alejās. Katrā stiebrā pērļu lustras zvana, ik lāse skumju acīm noraugās.
* * *
Kamēr palodze man lasa lietus
dzeju,
domas iebrien smilgu alejās.
Katrā stiebrā pērļu lustras zvana,
ik lāse skumju acīm noraugās.
Pēkšņi smilga noliecas uz pleca
tik pilna savām zāles izjūtām,
un izsmaržo pēc aizejošas laimes,
pēc rūgtas mīlas skartām
krāsmatām.
Bet palodze tik dungo cēlos
vārdus
par saules pilnām, tālām vasarām,
par pasauli, kur nepatiesi smaidi
ir jāšķīstī ar debess asarām.
* * *
Ik nakti
debesīs
es skauju tavu ēnu.
Mēs traucam
noreibuši
sapnī patverties.
Kad rīta zelts
uz plakstiem guļ,
no laimes
vien dvēsele
vēl negrib
atmosties.
Sirds
dienas steigā
ilgojas tik vienu –
būt ar tevi
naktī
debesīs..