Jūra II …Rāma ūdens virsma un mēness tilts.
Jūra II
…Rāma ūdens virsma un mēness tilts. No tās vietas, kur apvārsnī debesis pieglaužas jūrai, līdz krastam. Līdz vientuļam akmens sānam. Līdz baltam gārnim uz tā.
Klusums. Es dzirdu, kā tas skan…
Tikai jūras elpa un putna sirdspuksti dzirdami.
No prāta izraidītas domas. Atmiņas nogurušas un jūtas pierimušas. Vien veldzējoši pieskārieni dvēseles trauslajam tīmeklim.
Tas viss viegli ieaužas nakts melodijā un es minu – vai tā ir jūra, kas pielāgojas putna nosvērtībai un mieram, bet varbūt – gārnis ir jūra.
Jūra III
Es vēl nezinu, kā ir tad, kad viss jau atrasts un pierasts, kad viss jau sasniegts un izbaudīts. Es vēl esmu uz tā ceļa, kur Dauka,- kam zinātkāre liek tiekties pēc brīnuma, kad sapņiem vēl kaijas spārnu vieglums. Es vēl skatos uz pasauli platām acīm un atrodu to daudzkrāsainu un nebijušu.
Tu uzvilki mastā buru – “Es dodos meklēt Kaut Ko!” , jo viss pārējais tev jau ir bijis – prieks un bēdas, mīla un naids, manta un bauda, uzvaras un zaudējumi.
Es skatos tavās ilgu pilnajās acīs un redzu jūru. Tik pazīstamu un tik svešu, tik atklātu un tik neizdibināmu. Es jūtu tavu nemieru un dzirdu jūru – tik trauksmainu un nogaidoši klusu, tik brāzmainu un nepiepildāmu.
