Tu vari ļauties.
Tu vari ļauties
Tu nevari aizliegt šim ziedam
ziedēt
Un gaismai no rīta miglu kliedēt.
Tu nevari aizliegt lapām virpulī
dejot
Un domām par laimi bez rūpēm
klejot.
Tu nevari aizliegt no prieks
smieties
Un bēdu brīdī – asarām lieties.
Tu nevari aizliegt domāt un just,
Kas daudziem ir zināms, bet
daudziem var zust.
Tu vari vien acis atvērt un smieties,
Tu vari ļaut savām asarām lieties.
Tu vari piedot, tu vari lemt,
Patiesu prieku vari raidīt, vari
ņemt.
Tu vari vēl ļauties ziedā ziedēt
Un gaismai ap sevi miglu kliedēt.
Tu vari ļauties ar lapām dejot
Un laimīgās domās bez rūpēm
klejot.
Tu vari ļauties no prieka smieties
Un bēdu brīdī kā asara lieties.
Tu vari ļauties domāt un just,
Kas labi ir zināms, bet tomēr var
zust.
Tu vari piedot, tu vari lemt,
Patiesu prieku vai raidīt, vai ņemt.
Tu vari vēl mīlēt, tu vari vēl just,
To, kas labi zināms, bet tomēr var
zust.
Inese Tora
Tikai
Tie ir tikai baložu vārdi,
saules drumslas uz manām lūpām.
Pusmūžība vēl, ko iet
līdz tavu sirdpukstu šūpām.
Septiņi kaķēni spēlējas
un peļķes saplīst ielās.
Mūsu abu sauli meklējot,
Tavs tuvums man liekas lielāks.
Viens solis, bet tālāk ieskrējiens,
lai uz zemes mums atrastu vietu,
lai no jauna elpu ievilktu,
smieklus tauriņu spārnos sietu.
Aivis Sutugovs
Vecā māte
Vecā māte lūkojās lapeglēs.
Ziemā tās kuplotas rudumā,
vasaru zaļpelēkā seģenē tītas.
Lieldienās sīpolu mizās
dzeltenas saulītes krāsoja.
Pienāca vakars melleņu laikā.
Raibs kā lieldienu ola
bija vecās mātes mūžs.
Monts Klē
