Būtu cilvēkiem ar domu palīdzību spēja iznīcināt cilvēkus, noteikti daudzi vairs mūsu vidū nestaigātu.
Būtu cilvēkiem ar domu palīdzību spēja iznīcināt cilvēkus, noteikti daudzi vairs mūsu vidū nestaigātu. Man šķiet, ka pasaulē nav tik tīra un nevainīga cilvēka, kurš ne reizi mūžā nav vēlējies kādu aizsūtīt nebūtībā. Es noteikti neesmu starp tiem labiņajiem. Ir tik sāpīgi, ja kāds bojā tavu dzīvīti, nebūt ne ideālo, bet mierīgo gan. Varbūt jums šķiet, ka pirms kāda laika diena bija diena, nakts bija nakts, saule sildīja un lietus veldzēja, rasa atgādināja krelles un mīlestība bija mīlestība. Tomēr ar laiku viss mainās, nevajag pat daudz laika, pietiek ar dienu vai pat mazāk, lai dzīve pārvērstos sāpēs, nakts murgā, saule norietētu un lietus būtu krusa, rasas krelles sašķīstu un mīlestība pārvērstos naidā – reālā, stiprā, neizmērojamā un nepārkāpjamā… Vai tas maz iespējams? Droši vien, ka ir…
Tik maz vajag, lai cilvēks būtu laimīgs, bet vajag arī ļoti maz, lai nelaime pieklauvētu pie durvīm. Žēl, ka šīs durvis nav caurspīdīgas, ja varētu redzēt, kas šoreiz nāk, durvis atvērtu tikai laimei. Laikam tikai no sāpēm mēs kļūstam stiprāki. Tāpēc varbūt ir tā, ka dzīves beigās cilvēks ir kļuvis tik stiprs, sirds tiek nocietināta, tā rodas cietsirdīgi cilvēki. Viņi savā dzīvē tik daudz ir pārdzīvojuši, ka vairs neprot mīlēt, nepieķeras. Varbūt ir bijis bail salūzt zem šīs nastas… Daudzi iztur.
Tomēr daudzi arī salūzt, un es saprotu, kā tas ir. Šie cilvēki ir ļoti drosmīgi, jo ir taču grūti iedomāties sevi mirušu. Visi to vien runā, ka cilvēki ir gļēvi, neturpinot dzīvot. Laupot sev dzīvību, viņi izvēlējušies vieglāko ceļu. Es tā nedomāju, manuprāt, šie cilvēki ir apņēmīgi un drosmīgi, tam tiešām ir vajadzīga drosme. Tomēr laikam tā nav labākā ideja, par spīti visam, jāmāk atrast vienreizējais, kas šo dzīvi caurstrāvo.
Tomēr pašnāvība nav noziegums, bet gan traģēdija. Kas cilvēku noved pie tik izmisīga soļa? Cik lielam ir jābūt pārdzīvojumam, lai ko tādu spētu? Katram no mums taču ir citādāka mēraukla – dažiem resnāka un garāka, dažiem tievāka. Tās tievās trūkst ar milzīgu troksni.
Cilvēkiem vajadzētu padomāt par radinieku, draugu, mīļoto cilvēku ciešanām. Paša cilvēka nav, bet izmisums un atmiņas paliek un neliek mieru pārējiem.
Saka, ja cilvēks kaut vienreiz stāvējis pie sliekšņa, kuru pārkāpjot vairs neko nevar mainīt, tad viņš to var mēģināt vēlreiz. Izārstēties laikam nevar. Lai gan izārstēts, tomēr savā veidā nesalāpīts šis cilvēks klīst pa dzīvi, raugoties gan uz priekšu, gan atpakaļ, taču neredzēdams īsto prieku dzīvot.
Ja vien cilvēki saprastu, ka nelaimīga mīlestība nekad nav viss un nekad nav pēdējais, ka tukšs maks var piepildīties un parāds bankā tomēr var tikt atmaksāts, ka vecāku sliktā attieksme un citu cilvēku nosodījums nav iemesls nāvei, jo viss var mainīties tikpat ātri, kā iesācies, bet, ja ne, tad vajag pagaidīt.
Ir vērts skumt, lai sagaidītu krāšņumu, ko mums sniedz pati dzīve. Kādam jūs noteikti esat vajadzīgs. Kā saulei vajag debesis, lai uzplauktu, kā laikam vajag pulksteni, lai tikšķētu, kā melodijai vajag vārdus, lai ieklausītos, kā cilvēkam vajag cilvēku, lai ziedētu, mīlētu, priecātos, skumtu un pārdzīvotu – lai dzīvotu.
