Acu kontakts ar Līgu mums bija gadiem ilgi, līdz notika tas, par ko klusībā katrs bija sapņojis.
Esmu tradicionālo vērtību piekritējs, neesmu juridiski brīvs, tāpēc nekad nebūtu spēris pirmo soli tuvībai. Tā bija viņa. Precīzi atceros, kā viņa mani maķenīt iesvilpušu nozvejoja publiskā pasākumā, uz kuru biju ieradies bez sievas. Viņa iemeta mani savā automašīnā un tur arī viss notika. Mežonīgā iekārē, kas bija krājusies gadiem ilgi. Bija patiešām labi. Domāju, ka abiem. Pagāja nedēļa pēc mūsu pasakainā seksa. Joprojām kavējos burvīgās atmiņās. Bija vēlēšanās turpināt romānu, bet vienlaikus arī atturēties, jo tomēr esmu ģimenes cilvēks. Un tad viendien Līga man uz ielas paskrēja garām, ar acīm ķerot mani un vienlaikus it kā bēgot. Domāju: ko gan tas nozīmē? Un tomēr neuzdrošinājos viņai pirmais tuvoties. Un tā no reizes līdz reizei, kad atkal kaut kur pa gabalu manīju pavīdam Līgu. Šķiet, arī viņa vairījās trāpīties man tuvumā. Un tad vienreiz mēs abi nejauši saskrējāmies šaurā koridorā manā darbavietā… Un viņa nočukstēja: “Kāpēc tu vairs nemeklēji mani?” Samulsu. Vai tad es viņu jelkad meklēju? Laikam viņa šo domu izlasīja manās acīs. Apcirtās riņķī un nošņācās: “Aizmirsti!” Kopš tās reizes viņa vairs neatņem manu sveicienu. Dzirdēju, ka Līga mani aprunā. Gan profesionālā ziņā, gan kā vīrieti. Viņa esot pamēģinājusi mani, tik draņķīgu seksu savu mūžu neesot piedzīvojusi. Saprotu, ka viņa labprāt mani samīdītu pavisam. Par ko?!
