Kāds viņus varētu dēvēt par trakiem. Ceļot bez naudas kabatā, nezinot īsti, kur būs nākamais pieturas punkts.
Kāds viņus varētu dēvēt par trakiem. Ceļot bez naudas kabatā, nezinot īsti, kur būs nākamais pieturas punkts. Vienkārši – ar stopiem pāri visai Eiropai. Gulbenieši Gatis Augstkalns un Artis Eleksis šādam piedzīvojumam ļāvās jūlijā.
Izrādās, šī nav pirmā reize, kad abi puiši ar stopēšanu ir apceļojuši Eiropu. Pagājušajā vasarā abi devās uz Amsterdamu. Viņi smej, ka “bija izmetuši vienu nelielu aplīti” un tad sajutuši šādas ceļošanas brīvības sajūtu.
– Šogad par mērķi izvēlējāties Franciju?
Artis: – Pirms trīs gadiem biju nometnē Vācijā un iepazinos ar jaukiem vienaudžiem no Francijas. Nolēmām šovasar paciemoties pie viņiem. Mūsu šāgada stopēšanas mērķis bija Limoža – pilsēta Francijas dienvidrietumos.
Gatis: – Šoreiz mēs īsti uz dullo nebraucām. Diezgan daudz bija sarunāts, vismaz dodoties uz to pusi. No Rīgas aizlidojām uz Frankfurti, katrs par lidojumu maksājām 19 latus. Braucām ar lētāko aviokompāniju. Mums iepriekš Frankfurtē bija norunāta tikšanās ar zināmu cilvēku, pie viņa arī nakšņojām. Tad viņš mūs aizveda līdz Bonnai un atstāja kādā degvielas uzpildes stacijā. Vācijā nav atļauts stopēt uz lielceļiem. Tur autovadītājus var sarunāt tikai degvielas uzpildes stacijās vai ātro uzkodu restorānos lielceļu malās. No Bonnas mēs vēlējāmies doties uz Amsterdamu, satikt divus gulbeniešus, kas šobrīd strādā Anglijā, kā arī franču draugus, ar kuriem mēs dotos tālākā ceļā uz Francijas dienvidiem. Kā es mocījos Bonnā ar vācu valodu, lai šoferim izskaidrotu, kur mēs vēlamies nokļūt! Mums laimējās atrast sakarīgu šoferi, kas mūs no Bonnas līdz Amsterdamai aizveda trīs stundu laikā. Degvielas uzpildes stacijā gan gaidījām divas stundas.
– Kā jūs atrodat vajadzīgo šoferi?
Gatis: – Gaidām vienu, otru, trešo. Skatāmies automašīnas numuru, no kurienes ir autovadītāji – Holande, Vācija, Francija. Vispirms noskaidrojam, kādā valodā automašīnas vadītājs runā. Ja vāciski, tad mēģinu mocīties tālāk. Ar franču šoferiem gandrīz neiznāk neko sarunāt, jo viņi zina tikai savu dzimto valodu.
– Kā klājās Amsterdamā?
Artis: – Amsterdamā tusējāmies trīs dienas. Mums tur ir vieta, kuru saucam par mājām. Tā atrodas Rembranta parkā, krūmu pudurītī. It kā jau parkos nedrīkst nakšņot, bet mēs tur nevienam netraucējām. Tur uzcēlām telti un naktis pārlaidām bez bēdām. Rembranta parks no centra atrodas apmēram 50 minūšu gājienā.
Gatis: – Amsterdama ir brīva un demokrātiska. Neteikšu, ka tur ir visatļautība, vienkārši cilvēki tur domā citādāk. Pēc tam, braucot uz Limožu, vienu nakti gulējām pludmalē Beļģijā. Vienkārši guļammaisos zem zvaigžņotas debess. Kas vēl var būt labāks par šīm sajūtām? Netālu pludmalē notika ballīte, diemžēl mēs tajā netikām, jo mums nebija līdzi skaidras naudas. Pa ceļam bijām arī Parīzē. Trīs dienas dzīvojām Rē salā, bet gandrīz divas nedēļas – Foras pussalā.
– Droši vien, ka kopā ar franču draugiem bija ne mazums lustīgu piedzīvojumu.
Gatis: – Piedzīvojumi bija Rē salā (smaida). Gājām uz dejām katru vakaru, un visi uzjautrinājās, kā mēs dejojām. Viņi teica, ka mūsu dejošana atšķiroties, mēs gan paši to nemanījām. Diemžēl, ja mūsu draugu bariņā uzradās kāda jauna, simpātiska franču meitene, tā jau bija ar draugu. Daudzas franču meitenes negrib vai nemāk runāt angļu valodā. Satikām daudz cilvēku, un tas ir lielākais piedzīvojums.
Artis: – Jā, mums vēl bija neaizmirstama braukšana ar motorlaivām pa Biskajas līci, Atlantijas okeānā.
– Iznāk, ka lielākais stopēšanas piedzīvojums sākās tieši, dodoties mājup?
Artis: – Franču drauga brālis brauca uz Čehiju cauri Berlīnei, un mēs kopā ar viņu no Foras pussalas aizbraucām uz Berlīni. Tieši tajā brīdī sākās mūsu lielākais piedzīvojums.
Gatis: – Vienā degvielas uzpildes stacijā piebrauca latvieši ar divām mašīnām. Ou, bija tāds prieks redzēt savējos. Lai arī viņi brauca uz mājām, tomēr mūs “atšuva”. Nedaudz sasāpējās sirds. Izrādās, ka svešie cilvēki mēdz būt atsaucīgāki nekā tautieši. Galīgi neveicās šajā degvielas uzpildes stacijā, līdz kādi divi vācieši mūs aizgādāja līdz nākamajai degvielas uzpildes stacijai, kur satikām igauņu stopotājus. Dikti uzjautrinājāmies par viena igauņa vārdu – Melis. Viņi jau ar stopiem bija ceļojuši deviņus mēnešus, bijuši hipiju festivālā. Pēc labām sarunām ar igauņiem šķīrāmies, un tad kāds polis mūs aizveda uz Vācijas – Polijas robežu.
Artis: – Netālu no robežas bija krūmājs. Tur arī nakšņojām. Gulēt gājām ļoti vēlu un no rītiem centāmies celties agri.
– Jūs teicāt, ka Polijā tikai viss sākās.
Gatis: – Ceļojums caur Poliju bija nedaudz traģiskāks. To, ko mēs ieekonomējām, stopējot pa Eiropu, kur pārvietojāmies bez “čakara”, iztērējām Polijā. Kāds onkulis mūs aizveda līdz Poznaņai. Savu mūžu es vairs nevēlos tur nokļūt. Izlaida mūs tālu no centra. Uzgājām uz maksas ceļa, un tad mums norādīja, ka mēs tur nevaram stopēt, ka jādodas uz citu vietu. Līdz tai bija kādi 15 kilometri. Sākām stopēt, un kāds polis mūs aizveda vēl lielākā “čuhņā”. Tur nolaidās rokas.
Artis: – Stopējot rokās turējām zīmīti, ka mums nepieciešams tikt līdz Varšavai. Kāds poļu kravas automašīnas vadītājs paņēma mūs abus divus. Tas ir neierasti, jo “fūres” divus stopētājus nekad neņem uzreiz. Varšavā kravas automašīnu stāvvietā pavadījām nakti, meklējot, kas aizvedīs tālāk.
Gatis: – Mēs abi nolēmām šķirties, lai būtu vieglāk nokļūt mājās.
Artis: – Kad es jau biju Latvijā, ceļā uz Gulbeni, pie Siguldas, uzliku somu plecos un domāju stopēt nākamo automašīnu, garām brauca Gatis! Izšķīrāmies Varšavā un tikāmies Siguldā! Izrādījās, lai arī esam braukuši katrs ar savu mašīnu, mēs bijām ieradušies Latvijā tikai ar kādu 20 minūšu starpību.
Ar ko jūs riskējāt?
Gatis: – Ja tā sāc domāt, tad uz ceļa labāk neiet. Pērn mēs braucām mājās un mūs paņēma kāds polis, kam blakus sēdēja draugs. Jau tad, sēžot aizmugurē, mums radās doma, ka viņi ir geji. Tomēr šaubījāmies. Polis piedāvāja mums pārnakšņot pie viņa, ko mēs arī pieņēmām. Savā starpā gan toreiz norunājām, ja viņš piedāvās dzert šņabi, tad ir jāuzmanās. Tikai savās mājās polis pateica, ka ir mācītājs. Uzreiz arī izskaidrojām viņa labsirdību un vēlmi mums palīdzēt. Tad vakarā viņš izņēma šņabi, un mūsu domas par viņa seksuālo orientāciju izrādījās pareizas. Viņš pirms iešanas gulēt nepiedāvāja lūgšanu, bet gan 50 gramus šņabja. Tad arī viņam norādījām, ka nekas nenotiks no tā, ko viņš ir iecerējis.
Artis: – Jā, tieši no tādiem tipiņiem stopējot ir jāpiesargās. Arī no zagļiem, jo somās taču ir visa tābrīža dzīve. Telts, guļammaiss, ēdamais. Tomēr somu jau neviens negribēs ņemt, jo tā ir pārāk smaga, lai kāds garnadzis to iekārotu.
Gatis: – Dodoties garā ceļā ar stopiem, vajadzētu apdrošināt veselību. Ja notiek kāds nelaimes gadījums un jāmeklē mediķa palīdzība, bez apdrošināšanas samaksāt par palīdzības sniegšanu nebūtu iespējams.
– Tomēr ceļojumā bez naudas izdošanas noteikti neiztikāt?
Gatis: – Prom no mājām bijām vairāk nekā trīs nedēļas. Atpakaļceļā no Foras pussalas Francijā līdz Rīgai ceļā pavadījām piecas dienas. Ceļojums izmaksāja katram apmēram 100 latus. Tajā ierēķināta lidmašīnas biļete uz Frankfurti, maize, pārtika, mazi našķīši un dažādi sīkumi.
Artis: – Jā, mēs rēķinājāmies ar to, ka dzīvošana pie franču draugiem būs par brīvu, ka viņi mums palīdzēs. Ir nepatīkami apzināties, ka tev nav naudas un ka kāds par tevi maksā. Taču ārzemēs ir ļoti labi cilvēki, kas reizēm pat ir priecīgi par draugiem maksāt. Ja ir, tad dalās ar visu, kas ir. Un arī mēs tā darām. Tas ir pareizākais veids, kā lietot naudu.
Esat gatavi jauniem piedzīvojumiem?
Artis: – Nākamgad domājam braukt uz Budapeštu, uz festivālu nedēļas garumā. Tas maksās 100 eiro, bet uz piecām skatuvēm būs dažāda stila mūzika. Mēs esam gatavi turp doties ar stopiem.
Gatis: – Kas ir stopēšanas lielākais prieks? Nav jāmaksā, satiec tik daudz interesantus, nepazīstamus cilvēkus. Lādzīgus zeļļus, un pēc tam vēl ilgi vari padomāt, ka dzīvē laikam tam visam tiešām tā jānotiek, lai šo katru konkrēto cilvēku kaut ceļa malā, bet tomēr satiktu.
***
Ja esi nolēmis stopēt, atceries!
– Stopētāji ir vismazāk aizsargātā pasažieru daļa. Tieši viņi ir visvairāk atkarīgi no autovadītāja braukšanas stila un diemžēl arī reibuma.
– Eiropā uz autostrādēm stopēt ir kategoriski aizliegts, tādēļ jau pirms došanās ceļā vēlams iegādāties karti, kurā atzīmēti benzīntanki.
– Grūti pateikt, vai balsojot vajag uzrakstu. Vajag lielu pacietību, lai sagaidītu tieši šo braucēju. Uzraksts tomēr daļēji izslēdz nejaušības iespēju.
– Pa Eiropu neiesaka stopēt meitenei vienai pašai. Braucot ar tālbraucēju, meitenēm iesaka vakaros labāk tomēr izkāpt. Parasti šoferi uz vakaru kļūstot īgni, nerunīgi un gandrīz visi piedāvā meitenēm gulēt ar viņu mašīnā.
– Stopēt var arī uz autostrādēm vai to uzbrauktuvēm pie tā sauktajiem “check points” (maksāšanas punktiem), bet tas ne vienmēr ir labākais variants.
– Vidējais ātrums stopētājiem parasti ir vairāk nekā 500 kilometri dienā. Taču var būt tā, ka vienu dienu jūs nobraucat 200 kilometrus un nākamajā dienā paņem labs šoferis un var aizbraukt ļoti tālu.
– Šoferim nav jāmaksā, jo arī viņš saprot, ka naudu no stopētāja nedabūs. Tomēr var gadīties atsevišķas situācijas, piemēram, šoferis demonstratīvi piebrauc pie benzīntanka un sāk čīkstēt, ka vajag benzīnu, bet naudas nav. Tā parasti gadās ar poļiem.
