“Nav iespējams garantēt ideālu laulību, jo tas ir process, kurā iesaistīti divi cilvēki, un nekad nevar zināt, kas sanāks, kad šie divi būs kopā, – vai neatklāsies pārāk liela atšķirība uzskatos, uztverē, domāšanā un emocionālajās vajadzībās,” spriež psiholoģe Inga Birkmane, salīdzinot attiecības ar dzīvu, pulsējošu, nepabeigtu darbību ar saviem kāpumiem un kritumiem. Tā nemitīgi jāuztur, lai savienība nepiedzīvotu letālu iznākumu, kas diemžēl gadās ļoti bieži, nesot līdzi vilšanos un zaudējuma izjūtu, ar ko daudzi netiek galā gadiem ilgi.
Ķīmija reiz beidzas
“Attiecību sākumā parasti nostrādā “ķīmija”, kas krietni palīdz iesaistītajiem, jo tā daudz paveic viņu vietā. Tās ilgums atkarīgs no laika, ko pāris pavada kopā. Paradoksāli, bet, jo vairāk un ciešāk viņi ir vienā telpā, jo ātrāk “ķīmija” beidzas, jo tā dabū izrisināties un izlādēties. Tie ir procesi, kas līdzinās nelielai psihozītei – bieži, bieži kopā, daudz, daudz seksa. “Ķīmija” līdzsvarojas, un sākas tas, ko saucam par reālo dzīvi, kad uz otru cilvēku un attiecībām jāraugās kā uz darbu, darījumu – ko varam darīt, lai mums arī turpmāk būtu labi kopā?” pauž I.Birkmane, piebilstot, ka šāds jautājums norāda nevis uz problēmām attiecībās, bet drīzāk uz to, ka ar tām teorētiski viss ir kārtībā.
“Pāris parasti meklē atbildes, kāpēc mēs esam kopā, kas tev manī patīk. Kamēr abi to dara, viņi ir aizņemti un rada savu drošības lauku. Tomēr var pienākt brīdis, kad vienam aktuāli kļūst, kā izdzīvot attiecībās. Tas ir ļoti traģisks jautājums. Iestājas liela personības krīze, kad jāpārrevidē visas savas pamatpārliecības, piemēram, par vīrieša un sievietes lomu ģimenē, gaidām, stereotipiem, vēlmēm un vajadzībām. Diemžēl, ja arī atrod atbildes un otrs cenšas piepildīt šīs vajadzības, tas negarantē pāra kopējo labsajūtu, kad iestājas otra dziļā krīze. Labi, ja laulātie šajā brīdī sāk meklēt palīdzību no malas, citādi krīze var ieilgt un novest pie šķiršanās vai arī cilvēki dažādu ārēju apstākļu dēļ izvēlas palikt kopā un attiecības vilkt, nejuzdamies labi,” norāda Inga.
Kad ienāk kapu sajūta
Viens no svarīgākajiem nosacījumiem, lai savienība izdotos, ir prasme būt laimīgiem un pašpietiekamiem katram atsevišķi, turpina psiholoģe. “Šķiet, sieviete labāk spēj nonākt saskarsmē ar savu iekšējo potenciālu, atrast lietas, kas viņu interesē un iepriecina un ar ko viņa vēlas dalīties. Vīrietim bieži pietrūkst spēka un enerģijas, turklāt daudzi pamanās pārmest savai sievietei, ka nejūtas laimīgi. Bet ko viņš pats darījis lietas labā? Attīsti sevi, padari sevi interesantu, tādu, kura klātbūtnē gribas uzturēties, rūpējies par sevi, jo attiecību sāls ir tā, kad kopā ir labi, ka velk vienu pie otra! Kurš vēlētos būt kopā ar mironi?” retoriski jautā I.Birkmane, norādot, ka tieši šī “kapu” sajūta signalizē, ka attiecības tuvojas galam.
“Tas ir brīdis, kad saproti, ka mājās to vien dari kā eksistē, velc, jo ir bērni un vīzija, ka jābūt ģimenei. Apzinies, ka esi centies un izdarbojies, bet tas neko nemaina,” raksturo Inga, būdama pārliecināta, ka lēmumam par šķiršanos tomēr jābūt galējam solim, kad no savas puses attiecību saglabāšanai visu esi izdarījis par 200 procentiem, bet bez rezultātiem.
Palaist un izsviedrēt
“Ideālā variantā abi vienojas, ka vairs nevar pastāvēt kopā, bet parasti kāds uzņemas aiziet un līdz ar to vainīgā lomu. Tā tiešām ir drosme pārtraukt attiecības, kurām vairs nav nekādas perspektīvas, tomēr gudra rīcība būtu sarunāt, ka te nav neviena vainīgā, vien zaudētāji, jo šķiroties neiegūst. Veidojot savienību, ticam, ka sanāks, būs labi un bērni augs ģimenē, tāpēc, sabrūkot šim ideālam, kļūstam zaudētāji arī savās acīs. To ļoti pārdzīvo visi iesaistītie,” stāsta psiholoģe, piebilstot: “Sekas pēc šķiršanās ir ļoti smagas. Būtu labi, ka cilvēkam kādu laiku neveidotos citas attiecības, jo tās būs kompensējošas. Bijušo dzīvesbiedru vajag pilnībā palaist, novēlēt viņam labu un vēl apprasīties, vai nav nepieciešama palīdzība, tomēr daudzi nelaiž gadiem ilgi, izstrādājot visādas muļķības – ieriebjot, izlādējot dusmas un emocijas, izmantojot bērnus, speciāli izdarot kaut ko sliktu.” Šī atraisīšanās norisinās ne tikai emocionālā, bet arī fiziski bioloģiskā līmenī. “Cilvēki, kas pārzina jogu, piemēram, spēj īstenot savdabīgu pieredzi, iekšēji sadedzinot un izsviedrējot šo saiti ar partneri,” zina stāstīt psiholoģe, mudinot strādāt attiecību labā, bet, ja tas neizdodas, iet savu ceļu, gudri izrunājot radušos situāciju ar saviem bērniem. Katrs gadījums ir smalks un individuāls, bet ne vienmēr viņiem jākļūst cietējiem, pārliecināta Inga.
Dzīve turpinās
Dace (39), bibliotekāre: – Ar vīru apprecējāmies pavisam jauni – deviņpadsmitgadīgi studenti. Sākumā viss šķita aizraujoši – tikšanās, puķītes, pastaigas un nebēdnīgi smiekli. Taču nenoliegšu, ka jau tad reizēm prātā iezagās šaubas, vai man vajadzētu ar šo cilvēku būt kopā. Viņa interese par mani, jāatzīst, bija spēcīgāka. Tad kādā dienā mani vecāki sāka raizēties par mūsu attiecībām. Tēvs teica – ka nenotiek kas nelāgs, jāprecas. Tajā brīdī šī doma šķita pat aizraujoša: tas taču būs skaisti – pašai sava ģimene, sava lielā, īstā dzīve. Turklāt drīz pieteicās arī mazulis.
Tā nu mēs divi jauni studenti sākām dzīvot kopā viņa mātes trīsistabu dzīvoklī, tur mitinājās arī māsas ģimene. Šis komunālā dzīvokļa variants jau pašā sākumā tracināja. Piedzima mazulis, sākās rūpes un raizes, kas prasīja daudz spēka un asaru. Vīrs visu dienu bija prom, es – mājās viena ar mazu bērnu. Kur tā skaistā, saskanīgā dzīve?! Jau tad sākās nesaskaņas, pārmetumi un neizrunātas sāpes.
Prasme runāt ir ļoti būtiska, jo esam tik dažādi. Otra dvēselē nav iespējams ielīst, arī prāta līkločus izdibināt… Noklusētais izraisa rūgtumu, tas grauž, smacē, un attiecībās iezogas atsalums un pārmetumi, līdz tās kļūst neizturamas. Nenoliegšu, ka nepieciešama liela drosme, lai dzīvē ko mainītu, jo tā it kā ir nokārtota, finansiāli stabila, turklāt ir bērni, un viņiem nepieciešami abi vecāki. Taču ko gan gūst atvases no tādām tēva un mātes attiecībām, kuri gadiem runā par šķiršanos, kopdzīvi uztver kā jūgu un nemitīgi strīdas? Protams, bijuši arī skaisti brīži, bet negatīvais tos pamanās noēst.
Attiecības veido divi. Ja viens vēlas tikt skaidrībā par to, kas viņu kopdzīvē aizgājis šķērsām, bet otram ir vienkāršāk no tā norobežoties, nekas nesanāk. Nepiepildītas, nīkulīgas dzīves sajūta var vilkties gadiem, tā ir sevis un otra mocīšana, abpusēji negodīga rīcība, jo dzīve mums dota tikai viena. Cilvēki gan mēdz pie visa pierast, tieši tas pašu kavē rīkoties…
Šķiršanās ir pārbaudījums, jo nākas saskarties ar daudz grūtībām. Tā ir varena dzīves skola, kas norūda un pierāda, ka viss ir izdarāms, pat šķietami neiespējamais. Jauki, ja pēc tam abi var normāli komunicēt un saglabāt draudzīgas attiecības. Jo vienmēr būs kāds vienojošais faktors – bērni. Sākumā to ir grūti īstenot, nav vēlēšanās pat satikties, bet ar laiku emocijas noplok, rētas apdzīst, un cilvēki var ieskatīties viens otra acīs. Arī bērni pieņem situāciju, jo tā ir labāk un mierīgāk. Viņiem arvien ir abi vecāki, kuri atbalstīs, samīļos, uzklausīs, tikai nedzīvo kopā. Dzīve turpinās…
