Kā tas reizēm gadās, esot Rīgā, starp padarītajiem un plānotajiem darbiem paliek brīvi laika sprīži, kurus vasarā, siltā un saulainā dienā, labprātāk pavadu parkā uz soliņa, nekā sēžot kafejnīcā pie ilgi malkojamas kafijas krūzītes.
Kā tas reizēm gadās, esot Rīgā, starp padarītajiem un plānotajiem darbiem paliek brīvi laika sprīži, kurus vasarā, siltā un saulainā dienā, labprātāk pavadu parkā uz soliņa, nekā sēžot kafejnīcā pie ilgi malkojamas kafijas krūzītes. Tā arī šajā reizē, ātrāk nekā plānots tikusi galā ar darba pienākumiem, biju ieguvusi gandrīz stundu brīvā laika, pirms doties uz nākamo tikšanos.
“Krutois”
Todien maniem plāniem un paveicamo darbu maršrutam vispiemērotākā atpūtas vieta un iespēja paglābties no karstās saules atradās uz soliņiem pie operas nama.
Blakus sēdošo meiteņu saruna mani netraucēja, tāpēc ātri ielasījos kādā tikko nopirktajā grāmatā. Tā īsti pat nemanīju, kā meitenes piecēlās un aizgāja, toties visa interese par manu lasāmvielu izbeidzās mirklī, kad, tikko manāmi ieliecoties soliņa diezgan pamatīgajiem un biezajiem dēļiem, ar jautājumu: “Vai es tevi netraucēšu ar savu dzīvsvaru?” man blakus apsēdās vīrs, augumā virs divi metri un svarā ap pusotra simta kilogramu.
Acumirklī, ko veltīju viņa profilam līdz ar atturīgu: “Lūdzu…”, pamanīju pietiekami, lai sajustos nomācoši un nedroši. No vīrieša kreisā augšdelma uz mani lūkojās no viļņiem iznirusi, ap enkuru apvijusies nāra, bet zemāk roku izdaiļoja vairākas tetovējumu kārtas. Krietni vēlāk ievēroju, ka starp zīmējumiem – kaut kur redzēta cietumnieku simbolika: uzlecoša saule, bāka, burukuģis, ērglis, dolāri, sešstūra zvaigznes…
Jau pirmajā mirklī, vēl nedzirdot vīrieša runas manieri, radās sajūta, ka viņš nav tikai jūrnieks, tomēr tā uzreiz piecelties un aiziet arī nešķita pareizi. Galu galā – ir agra pēcpusdiena, apkārt cilvēki, un pats blakussēdētājs, par spīti masīvajai un biedējošajai ārienei, pie tā paša izskatījās gana civilizēts – džinsu biksēs, svītrainā jūrnieku krekliņā, resnu un smagu zelta ķēdi, gaiša auduma ceļojumu somu pie rokas – un viņa uzvedība – gana rezervēta. Vai nu, katru tādu ieraugot, uzreiz pa gabalu bēgsi…
Mēģinādams uzsākt sarunu ar mani, viņš tradicionāli apjautājās par pareizu laiku, izmeta kādu dežūrfrāzi par karsto sauli, palūdza paskatīties žurnālu, bet es, negribēdama sarunu turpināt, it kā joprojām iegrimusi grāmatas lasīšanā, prātā sāku izstrādāt nemanāmu atkāpšanās taktiku. Vai gan tas izskatīsies dabiski – tikko mierīgi lasīju un nu uzreiz metīšos prom?
Laikam jau manīdams, ka nejūtos ietekmēta no viņa īpašās personas, ka ne pārāk atsaucīgi iesaistos sarunā, vīrietis no kabatas izņēma tālruni un uzsāka svarīgas sarunas. Kā pirmo atceros uzrunu “starik”. Ja pirms tam vīrietis pāris jautājumus man nebūtu uzdevis visai saprotamā latviešu valodā, nudien šaubītos par viņa nacionālo piederību – no viņa monologa klausulē sapratu visai maz. Tā bija man sveša un nezināma leksika.
Tagad grūti pateikt, kāda zemapziņas dziņa man lika savā telefonā ieslēgt balss ierakstu, bet – tobrīd tas šķita tik vienkārši. Tālrunis atradās zem grāmatas, man klēpī, jo pirms brīža pati gribēju zvanīt. Un tad vēl – pēc blakussēdētāja prasības skatījos, cik pulkstenis. Atlika vien aktivizēt diktofonu…
Pirmais artikulēto skaņu virknējums gan izbeidzās krietni par ātru, bet tam nekavējoties sekoja otrais, trešais… Vīrietis nepašaubāmi bija izlēmis tieši šādā veidā man pierādīt savu asprātību, visvarenību, dzīves prasmi, vīrišķīgo stāju un – attieksmi pret dzīvi…
Kādu laiciņu, kamēr vēl nespēju piecelties no soliņa un aiziet, sajutos kā akmens laikmetā – zvērādu gurnautā tērpies, muskuļots pirmatnējais cilvēks atvilcis uz alu bizonu, un nu, izgrūzdams uzvaras saucienus, dejo rituāla deju un gaida uzslavas… Sarunu jēgu gan atšifrēju krietni vēlāk, meklējot starp paziņām kādu, kas kaut ko no tā visa saprastu…
Otrais zvans draugam izklausījās aptuveni šādi, jo – ne jau viss no dzirdētā ir iztulkojams un publicējams: “Ei, bidlo (pakalpiņ)! Končai biķ proļotku (beidz skraidīt no stūra uz stūri)! Iebāz baškā (iegaumē) – ja es ar tevi aizsitu strelku (norunāju tikšanos) pomoikā (ēdnīcā), tad almazno (skaisti), ka tu savā arbūzā (galvā) to iebāz. Ņe piļi (nemelo)! Gaņī manus pjatus (50 lati), citādi podņimu šuher (celšu trauksmi)! Pietiek buraviķ (nerunāt par tēmu)! Pustoj bazar (tukša saruna)! Kad izmozgosi (izdomāsi), gavkņi na trubu (piezvani)! Citādi sbacaješ protezi (dabūsi pa zobiem)!”
Pēc vīrieša intonācijas jutu, ka šādas sarunas viņu pašu nemaz neuztrauc – balss intonācija nemainījās “uzbraucot” arī nākamajam “draugam”: “Ei, čaiņik! Kur mana tačka (mašīna), kobeļ (muļķi)? Duru gņoš (melo)! Kovo buriš (ko māni)? Daķ uma ķebe (piekaut tevi)? Hvaķit glagoļiķ (pietiek runāt)! Hana ķebe (beigas tev)! Končai brizgaķ sļunami (beidz strīdēties)! Gādā vāģi manā hatā! Dostukaješsja (piedzīvosi ko sliktu)!”
Pārtraucis sarunu, viņš vēl, kā paskaidrodams, manā virzienā izmeta: “Trubaļots (cilvēks, kam nekā nav)…”
Tobrīd jau biju grāmatu ielikusi somā, un ar nepacietību gaidīju viņa zvanu vēl kādam, lai varētu nemanāmi piecelties un aiziet. Kā vēlāk sapratu – sekoja ļoti īsa saruna ar draudzeni: “Bļin, blatnaja koška (prostitūta)! Teicu – debiļņiku neizrubīt (mobilo neizslēgt)! Tuflo zagibaješ (melo), švabra? Beidz gvelzt, krišu srivaješ (izved no pacietības), davalka! Tikšu hatā (mājās), vozjmu za žabri (atmaskošu)!”
Biju jau piecēlusies un spēru soli prom no šīs alas un bizoniem, kad mani vēl sasniedza aborigēna sauciens: “Būs man cita ņaņa (aukle, saimniece)! Ei, dāmiņ, žurnālu neņemsi?”
Paspērusi soli atpakaļ, acis līdz viņa sejai nepacēlusi, vien līdz masīvam krustam resnās ķēdes ielokā, pasniedzos pēc žurnāla, kaut ko noburkšķēju par steigu un gāju prom.
Tajā pašā mirklī pamanīju, kā pavisam netālu kāds ārzemnieku pāris skatās mūsu (bet varbūt operas) virzienā un savu artavu dabū arī par šo neapdomību: “Čto dibaješ (ko skaties)? Būs fingals (zilums) zem acs! Kanaj (ej prom)!”
Pāris dienas manas domas netika brīvas no šiem monologiem, jo skaidrs bija viens – šis vīrietis tā centās piesaistīt manu uzmanību… Ar ko? Kam šajās sarunās mani tik ļoti vajadzēja iespaidot, lai es viņam laipni un mīļi uzsmaidītu un būtu gatava ar viņu iepazīties tuvāk?
Gan jau atrodas kāda “blatnaja koška”, kam patīk šāda tipa vīrieši, bet, cik bija saprotams no viņa sarunas, pat viņš gribētu sev blakus ko citu… Vai gan ar vulgaritāti, cietuma žargonu un šādas pozas izrādīšanu var iegūt ko citu? Īpaši, ja starp visu to skaidri bija samanāms – viņš prot sarunāties arī latviski un civilizēti.
Ģimenes galva
Vīrietis, kas vēlā pēcpusdienā apsēdās parkā uz soliņa pavisam netālu no manis, izskatījās visai ikdienišķs un skaidri bija manāms – nav pilsētnieks. Noputējušās kurpes, atrotītās piedurknes un vēju appūstās, sastrādātās rokas liecināja – lauku ceļi un darbi viņam nav sveši.
Kādu brīdi viņš sēdēja mierīgi, ērti atlaidies pret sola atzveltni, atslābinājies, baudīdams parka klusinātos trokšņus un strūklakas čalošanu. Es lasīju žurnālu, jo līdz mājās braukšanai vēl bija nepilna stunda brīva laika. Soliņa otrā galā sēdošā kundze, izkratījusi no turziņas zvirbuļiem un baložiem pēdējās baltmaizes drumslas, lēnām piecēlās, salocīja uz soliņa paklāto avīzi un atstāja mūs divatā.
Viņas aiziešana it kā pamodināja vīrietī slāpju sajūtu, jo, izvilcis no somas minerālūdens pudeli, viņš to galanti vispirms piedāvāja man, pie viena atvainodamies, ka glāzīte gan neesot pie rokas. Aizbildinājusies ar nesen apēsto saldējumu, turpināju šķirstīt žurnālu.
Pēc maza laiciņa blakus uzvēdīja smalkmaizīšu aromāts, un jau mirkli vēlāk manā virzienā pastiepās tūta ar svaigām magoņmaizītēm. Uz manu kārtējo atteikumu vīrietis reaģēja kategoriski – izņēmis no tūtas vienu šokolādes glazūras klāto rituli, viņš iespieda to man rokā.
Ķīvēties negribēju, tāpēc dāvanu pieņēmu, sev atgādinādama, ka arī pati reiz esmu dzīvojusi laukos, un lauku cilvēku vienkāršā un nesavtīgā attieksme man nav nekas jauns.
Nu vīrietim bija iemesls sarunas uzsākšanai, kas gan risinājās visai vienpusīgi, jo man bija grūti spriest par sēklu nevienmērīgo dīgšanu, siltumnīcu plēvēm un meliorāciju. Pēc kāda brīža attapies, ka runā viens pats, vīrietis pieklusa.
Tad izvilka kabatas tālruni un zvanīja… “Meit! Kamēr es te šodien tā viens pats staigāju pa Rīgu, es izdomāju, ka mums ģimenē nav nekādas kārtības. Kurš te īsti ir galvenais noteicējs? Tu vai es? Laikam jau es, tāpēc tagad būs tā. Tā kā tu esi jaunāka un tev galviņa labāk strādā, tu savu jauno mobilo telefonu tūlīt pat atdosi mammai. Mamma nekādi netiek galā ar to veco – tas visu laiku uzkaras, izslēdzas un nedarbojas. Man ar viņu kas svarīgs runājams, bet es viņu nevaru sazvanīt. Tā ka klausi! Un tūlīt! Vasarā pastrādāsi un nopelnīsi sev jaunu, un tad varēsi zvanīt! Bet žigli! Un nemaz nerunā pretim!”
Pārtraucis sarunu, vīrietis nemierīgi sarosījās, skaļi nopūtās, kaut ko nopurpināja par pārāk nepaklausīgo un patvaļīgo jaunatni un zvanīja vēlreiz.
“Sveiks, Jōņ! Kamēr es te šodien tā viens pats staigāju pa Rīgu, es sapratu, ka mums ģimenē nav nekādas kārtības. Kurš te īsti ir galvenais noteicējs? Tu vai es? Laikam jau es, tāpēc tagad būs tā. Tu tūlīt savu mopēdu atdosi vecākajam brālim un pats brauksi ar viņa velosipēdu! Tas nekas, ka tev uz saimniecību tālāk braucams – brālis katru dienu mežā smagi strādā. Vai viņam vēl jāsvīst, pedāļus minot? Tā ka klausi! Un tūlīt! Vasarā pastrādāsi un nopelnīsi arī sev mopēdu, un tad varēsi rullēt kaut līdz Rīgai. Bet žigli! Un nemaz nerunā pretim!”
Pateicis savu sakāmo, vīrietis noklepojās un ar strauju žestu iebāza tālruni krekla kabatā.
“Tā, būs kārtība vai nebūs?” viņš it kā vēl pārjautāja man.
Tik tikko noturējos nepasmaidījusi – vai tagad viņš ķersies man klāt? Nez par ko gan mani varētu audzināt?
Ar acu kaktiņu manīju, ka vīrietis mani vēro, un īpaši centīgi turpināju lasīt žurnālu. Sapratu, ka nepratīšu iesaistīties diskusijās par pareizas audzināšanas metodēm. Vēl jo vairāk tāpēc, ka es nespētu viņam atklāti pajautāt, kāpēc tieši šodien viņš ir sapratis faktus, kuriem jau pašā sākumā vajadzēja būt sakārtotiem pareizā secībā. Kāpēc tieši tagad, esot prom un telefoniski, viņam ir radusies dūša kaut ko izmainīt? Vai tiešām tā varētu būt, ka viņu ģimenē vecākiem nav nekādas teikšanas?
Lai gan – varbūt arī šī loma tika spēlēta man – re, kāds es ģimenes galva! Re, kā es pareizi izlemju! Re, kā tūlīt mani klausīs un viss notiks!
Bet – vai klausīs?
Varbūt patiešām viņa pašapziņai ļoti būtiska bija mana uzslava, un tā savukārt dotu sparu mājās visu sakārtot tā, kā nupat tika izlemts. Māte un tēvs tiktu cienīti, viņu lēmumi – respektēti.
Vēl gan iedomājos, ka abi šie monologi tika izspēlēti, lai pievērstu sev manu uzmanību. Kā vīrietim: nopietnam, atbildīgam, vīrišķīgam, prasīgam, gudram. Tajā pašā laikā – nogurušam un vājam, aizņemtam ģimenes tēvam.
Perversais
Viņš pieslīdēja pie manis nemanot – klusi kā kaķis un lokani kā zutis – pēkšņi pabāžot man zem deguna savu kabatas tālruni un izdvešot:
Lūdzu, palīdziet, jaunkundz! Nav briļļu līdz, steigā aizmirsu, un nevaru salasīt īsziņu. Bet man tā ir ļoti svarīga! No tās ir atkarīga visa mana turpmākā dzīve!
Turpinājums sekos.
