Cilvēku izdomātie standarti! Cilvēku izdomātie noteikumi! Ar katru gadu par tiem aizdomājos arvien vairāk. Dažādi standarti un normas noteikti, jau kopš ienākam šajā pasaulē. Kurš gan nezina, ka tik un tik gados mazulim jāsāk rāpot, tik un tik gados staigāt, tik un tik mēnešu vecumā teikt pirmos vārdus vai sākt jau rotaļāties, precēties ieteicams tik un tik gados, par mammu vai tēti kļūt tādā vai šitādā vecumā. Un, ja neiekļaujies šajos standartos, tad kaut kas nav kārtībā… Lasīt šos standartus, protams, var, speciālistu ieteikumus dažādām dzīves situācijām arī var, bet vai vienmēr tie ir atzīstami par vienīgo un absolūto taisnību? Noteikti, ka nē. Tie tikai sarežģī dzīvi un reizēm liek sajusties pavisam nepatīkami, jo, redz, daļa no mums, kā izrādās, neatbilst šiem citu cilvēku izgudrotajiem standartiem! Tad arī rodas jautājums – priekš kam tas vajadzīgs? Gudrs tas, kurš prot izfiltrēt to milzīgo informācijas klāstu, kas ir pieejams tagad ikvienam šajā tehnoloģiju laikmetā. Tik daudz ieteikumu, noteikumu, normu – ko ēst, ko dzert, ko vilkt, kā tievēt, kur, kā un ar ko pavadīt brīvdienas, kā un kad uzkopt māju un tā joprojām un tā tālāk, ka tajā visā var pat pamatīgi apjukt. Nesen manīju sižetu par kādu puisi no Rīgas, kurš tērpjas spilgti un sievišķīgi – viņa galvu rotā parūka, savukārt apkārtējos, protams, ne visos, tas izraisa pat naidu un dusmas, jo, redz, viņš nedzīvo pēc citu diktētiem standartiem! Bet viņš atļaujas būt tāds, kāds viņš vēlas būt. Tā, kā viņš jūtas! Un mēs retais to atļaujamies. Nē, pareizāk būtu teikt, ka mēs visi to kādreiz esam atļāvušies darīt, proti, justies tā, kā patiešām jūtamies – bet tas ir bijis bērnībā. Kurš gan to nezina, ka mazi bērni neprot melot un liekuļot, viņi neprot smaidīt pēc pasūtījuma – tā, kā to dara pieaugušie. Viņi patiesi skumst un patiesi priecājas. Viņi prot baudīt mirkli. Viņus neierobežo pieaugušo izdomātie standarti! Ne velti saka, ka bērni ienāk šajā pasaulē, lai mācītu savus vecākus.
