Jau atkal tu saki – pelēks… Un es, plaši atplestām acīm, raugos apkārt un mulsi atkārtoju – ap mums viss ir pelēks… Jau atkal pieliec plaukstu pie auss un čukstiklusums…
Jau atkal tu saki – pelēks… Un es, plaši atplestām acīm, raugos apkārt un mulsi atkārtoju – ap mums viss ir pelēks…
Jau atkal pieliec plaukstu pie auss un čukstiklusums… Es ieklausos un pārsteigta atkārtoju – klusums…
Tu aizver acis un saki – tumsa… Un es, mēmi paklausot, piekrītu – ap mums ir tumsa…
Vēl tu teici – aukstums, tālums, kūtrums… Un es mēmi padevos un klusēdama piekritu visam, ko tu teici… pelēks klusums un tumsa. Vēsums un tālums. Tukšums un bezcerība.
Nē, – tomēr lāstekas pil…
Pa dzirkstošai lāsei krīt vēl baltajā sniegā, un es, plaši atvērtām acīm, debesīs meklēju cīruli. Gaisma. Melodija. Mirdzums.
Nāc! ieklausies arī tu! Tuvums. Cerība. Mīlestība.
Piepildījums.