Portugāle ir zeme, kurā ir vērts atgriezties. Šīs zemes savdabīgajā skaistumā ir iemīlējušies daudzi – gan tie, kas tur jau bijuši, gan arī tie, kas tur vēl tikai sapņo nokļūt.
Portugāle ir zeme, kurā ir vērts atgriezties. Šīs zemes savdabīgajā skaistumā ir iemīlējušies daudzi – gan tie, kas tur jau bijuši, gan arī tie, kas tur vēl tikai sapņo nokļūt.
Šoruden Portugāles pievilcību aplūkoja arī gulbeniete Zanda Akmentiņa ar draugu Ivo un divus gadus veco meitiņu Keitu. “Mēs katru gadu mēģinām kaut kur aizbraukt – pērn bijām Spānijā, šogad – Portugālē. Ir valstis, kuras gribam apskatīt – cenšamies realizēt šīs ieceres,” stāsta Zanda. Lai nokļūtu gan Spānijā, gan Portugālē, ceļotāji izmantojuši lētos avioreisus. “Pērn Spāniju izbraukājām par ļoti zemu cenu. Biļete maksāja tikai vienu latu, neskaitot lidostas nodokļus. Arī šogad bijām iegādājušies lētās aviobiļetes. Esam pārliecinājušies, ka ceļošana nav nemaz tik dārga,” saka Zanda.
Visu laiku krāsojām lūpas
Lai nokļūtu Portugālē, gulbenieši lidojuši caur Liverpūli Anglijā. Tur vajadzējis pārsēsties, un tālāk viņu ceļš vedis uz Portugāles otro lielāko pilsētu Porto. “Liverpūles lidostā mums bija ļoti ilgi jāgaida. Vairākas stundas pavadīt lidostā bija ļoti apgrūtinoši. Šajā lidostā ir arī ļoti stingra drošības pārbaude. Aizliegto priekšmetu sarakstā ir arī lūpu krāsas. Man somiņā bija veselas piecas lūpu krāsas, tās kontrolieris, par brīnumu, neatrada, taču viņš atrada un paņēma manu mīļāko nagu laku. Kontroles laikā bija jānovelk pat apavi,” stāsta Zanda.
Mazajai Keitai šis bijis pirmais lielais ceļojums, pirmo reizi viņa lidojusi arī ar lidmašīnu, taču lidojuma laikā viņa jutusies ļoti labi. “Viņai vienīgi ļoti nepatīk piesprādzēties, bet gan paceļoties, gan nolaižoties tas ir jādara obligāti. Lai novērstu Keitas uzmanību, paceļoties un nolaižoties visu laiku krāsojām lūpas,” atceras Zanda.
Ielu svētki kā seriālos
“Spānijā pagājušajā gadā vairāk skatījāmies arhitektūras pieminekļus, bet Portugālē gribējām vienkārši atpūsties, bijām priecīgi, ka esam tikuši prom no darba un ikdienas steigas, ka varējām celties, cikos vēlamies, un darīt, ko vēlamies, ne par ko nedomājot,” saka Zanda.
Porto ir ļoti interesants izkārtojums. Daļa pilsētas ir izvietota klintī. Baltas mājas ar sarkaniem jumtiem paceļas cita pār citu augstāk, veidojot interesantu ainavu. Vietām klints ir arī atklāta. Ielu malās aug palmas, un turpat netālu šalko milzīgais Atlantijas okeāns. “Daba tur ir tiešām fantastiska!” atzīst Zanda.
Porto atrodas Douru upes krastā, pār upi ir izvietoti vairāki tilti, viens ir Dona Luisa tilts, ko radījis slavenais franču inženieris Gistavs Eifelis. “Mēs dzīvojām augšā klintī, bet turpat lejā bija upe. Lejā braucām ar funikulieri (vilcieniņu ar trošu vilkmi). Vienā šādā reizē izdzirdējām no kādas ieliņas skanam skaistu mūziku, nolēmām paskatīties, kas tur notiek. Liels bija mūsu pārsteigums, kad ieraudzījām latīņamerikāņu seriālu cienīgu ainu. Puse ielas bija nobloķēta, uz mājām sakārti karodziņi, viens dzied, pārējie apkārt aizrautīgi dejo – tie bija īsti ielu svētki. Šķita, ka esam paši nokļuvuši filmā. Domāju, ka filmās to visu parāda daudz samākslotāk, taču tas nav izdomājums, bet gan dzīves īstenība,” saka Zanda.
Par ēdieniem nav sajūsmā
Zandu un Ivo ļoti pārsteigusi portugāļu ļoti laipnā attieksme pret bērniem, šķitis, ka bērni šeit tiek ļoti lutināti. “Uz ielas ikviens, nākot pretim, labprāt piegāja pie Keitas, pasmaidīja. Bijām restorānā “McDonald”s”, un mazule sāka raudāt. Kāda sieviete pienāca klāt un iedeva viņai balonu, kad tas saplīsa, viņa iedeva citu. Bijām tikko nopirkuši ēdienu, un Keita apgāza kokakolas glāzi. Apkalpotājs mums atnesa jaunu glāzi, turklāt samaksu par to nemaz neprasīja. Kādā citā vietā pusdienojot, apkalpojošais personāls piedāvāja sasmalcināt dārzeņus zupā, lai meitiņai būtu vieglāk tos apēst,” stāsta Zanda.
Par portugāļu ēdieniem gan Gulbenes ceļotāji nebijuši īpaši lielā sajūsmā. “Kādā kafejnīcā nolēmām pasūtīt portugāļu tradicionālo ēdienu. Uz šķīvja bija uzlikta cūkgaļa ar visiem sariem un pupiņu sautējums, turklāt tas viss bija pagatavots bez garšvielām. Arī citviet viss bijis gatavots bez garšvielām. Vienīgā vieta, kur varējām paēst, bija “McDonald”s”. Ja nav paņemts nekas līdzi no mājām, ir ļoti grūti. Vienviet atradām kaut ko līdzīgu cīsiņiem, taču tie bija ļoti negaršīgi. Pārtika viņiem ir pavisam citāda,” atzīst Zanda.
No šīs valsts ceļotājiem visvairāk paliks prātā jaukā attieksme pret bērniem. “Jāteic, ka ar bērnu ceļot nav nemaz tik grūti, tikai jāņem līdzi ratiņi, lai ir vieglāk visur nokļūt. Izbaudījām pat priekšrocības, jo māmiņas ar bērniem it visur palaiž pa priekšu, nav jāstāv rindās, visur sagaida laipna attieksme. Cilvēki tur tiešām ir ļoti laipni, turklāt ļoti ieturēti un mierīgi, no steigas tur nav ne miņas. Spriedām, ka mēs šeit arī labprāt apmestos uz dzīvi,” saka Zanda.
