Sestdien Gulbenes ielās varēja redzēt braucam vieglo auto ar piekabi. Uz tās – kaut kas līdzīgs mazai mājiņai ar “Jaunā laika” seju Einaru Repši un vēl kādu.
Sestdien Gulbenes ielās varēja redzēt braucam vieglo auto ar piekabi. Uz tās – kaut kas līdzīgs mazai mājiņai ar “Jaunā laika” seju Einaru Repši un vēl kādu. To otro nepaspēju pamanīt, jo aizrāvos ar E.Repšes tēlu. Tas bija no rīta.
Savukārt pulksten 13.00 aptuveni simts interesentu sapulcējās Gulbenes Virsmežniecības zālē, lai vaigā tiktos ar E.Repši un Sandru Kalnieti. Daži gulbenieši uz šo pasākumu bija atnākuši ar ziediem, kurus dāvāja abiem promenentajiem ciemiņiem.
Ar laimīgu smaidu
Skaļi un moži sveicinot publiku, “Jaunā laika” līderis ar laimīgu smaidu sejā ienāca zālē aplausu pavadībā. Viņam sekoja mazāk pazīstami šīs partijas darboņi, starp tiem arī visai populārā politiķe un aktrise Ausma Kantāne. Bija jūtams, ka zālē ir sapulcējušies domubiedri. Tādā neinteresantā, pašslavinošā noskaņā – bez viedokļu sadursmes – arī pagāja tikšanās, kas ilga aptuveni divas stundas. Priekšplānu greznoja zili kā cerība un balti kā nevainīgas dūjas plakāti, uz kuriem rakstīts – “Jaunais laiks”.
Pasākuma ievadā bija filma uz lielā ekrāna. Izrādījās, ka vairāki zālē sēdošie bija speciāli atnākuši to skatīties, jo paši bija šīs filmas varoņi. Pirms pāris dienām filmētāji esot uzrunājuši uz ielas cilvēkus un lūguši izteikties, kādu vēlētos redzēt Gulbeni nākotnē, kas patīk savā pilsētā un kas traucē. Filmiņa patiesi bija dinamiska, interesanta, jo tajā runātāji taču – ļaudis no ielas. Gan jauni, gan veci. Pārsvarā no viņu mutes “Jaunā laika” ausī iezīmējās mīlamas pilsētas tēls. Lielākās gulbeniešu problēmas – sliktais ceļu stāvoklis, nepietiekamās atpūtas iespējas jauniešiem, bezdarbs, sarūgtinājums par jauniešu neprasmi cienīt paveikto pilsētas sakārtošanā, tieksme demolēt, lielie komunālie maksājumi, lielie nodokļi, kas kavē mazā biznesa attīstību, nepatika pret lielfirmu ienākšanu Gulbenē, sevišķi – tirdzniecības jomā.
Kā būtu, ja būtu
Turpmāk pasākuma laikā uz lielā ekrāna varēja lasīt dažādus “Jaunā laika” saukļus no sērijas – kā būtu, ja būtu. Vārdu sakot, runa ir par nelabojamām, jau notikušām lietām un situācijām, piemēram, par to, ka viss būtu citādāk un daudz labāk, ja vien… privatizācija valstī būtu notikusi godīgi.
Pirms sākās runas, vārds tika dots tirzmaliešiem, kas bija sarūpējuši muzikālu sveicienu. Tirzas koris, kurā ir tikai sievietes, tērpušās baltās blūzītēs, moži nodziedāja latviešu tautas dziesmu par to, kā rozēm kaisījušas istabiņu, tautu dēlu gaidīdamas, un, kad atnāca tautu dēls, tad… slaucījušas rozes pagultē. Šķietami nevainīgais teksts ietvēra arī metaforu par vēlētāju krustcelēs pirms Saeimas vēlēšanām, un šis vēlētājs saka: “Es jau neesmu putna bērns no zariņa noņemams.” Vārdu sakot – vēlētājs klausās, domā, analizē, jo laika līdz vēlēšanām vēl ir gana.
Tirzas kultūras nama direktore Alda Alberte E.Repšem piekodināja, ka tuvojas Dziesmu svētki un partijām šajā sakarā būtu kas sakāms, jo lauku cilvēku vajadzībām jāpievēršas ne tikai pirms vēlēšanām, bet arī tad, kad iedzīvotājiem ir kārtējās rūpes un problēmas.
Sevi salīdzina
ar kartupeļiem
Sarunu ar klausītājiem uzsāka S.Kalniete un tad – E.Repše. Abi vispirms nolasīja referātus, kā to asprātīgi vai nejauši vēlāk zālē raksturoja kāds klausītājs jautājumu uzdošanas brīdī. S.Kalniete klātesošo uzrunu sāka ar vārdiem: “Paldies, ka šajā kartupeļu laikā jūs dodat priekšroku tādiem diviem lieliem kartupeļiem kā es un Einars”. Sarunā gan nebija ne vārda par ārpolitiku, kā vēlāk privātā sarunā pēc tikšanās ar “Jauno laiku” komentēja kāds klausītājs. Laikam partijai šajā jautājumā nav nekādu neskaidrību vai problēmu.
S.Kalniete un E.Repše uzsvēra godīguma nozīmi “Jaunā laika” politikā un iezīmēja šo morālētisko vērtību arī kā nākamās Saeimas darbības pamatu. Partija vēlētos tādu demokrātiju valstī, lai tauta kontrolētu varu, nevis otrādi. “Bieži ir dzirdamas runas, ka Saeimā ir negodīgi cilvēki, ka valdībā ir negodīgi cilvēki, bet kā tad viņi tur rodas?” vaicāja E.Repše.
Velk paralēles
ar mafiju
Viņš salīdzināja politiku ar akciju sabiedrības darbu (iespējams, ņemot vērā savu baņķiera pieredzi): “Akciju sabiedrībā ir daudz vieglāk nekā politikā. Tur neviens akcionārs, pat ja viņš varbūt bija balsojis “pret” par citu direktora kandidātu, netraucē sava uzņēmuma attīstību. Bet politikā notiek taisni otrādi. Politiķi sacenšas tikai par to, kurš tiks galā ar pozīcijām nākamajās vēlēšanās, faktiski domā tikai par sevi, nedomā par valsti, un grauj ne tikai opozīcijas valdības, bet, kā dzirdējām arī Jūrmalgeitas sarunās, atsevišķu “gudru” padomdevēju ieteikumos, – tiek grauti koalīcijas partneri no iekšpuses.”
Abi runātāji norādīja, ka, turpinoties vērtību krīzei Latvijā, šī valsts varot kļūt līdzīga Ziemeļitālijai, kuras vara un mafija ir teju saplūdušas, jo gan viena gan otra esot labi organizēta struktūra. Un visi tie paši itāļi vien ir! E.Repše jautāja auditorijai, vai, pēc viņu domām, korupcija Latvijā pastāv, un saņēma apstiprinošu atbildi. Gan korumpanti, gan birokrāti cīnoties par pašsaglabāšanos. “Korumpētas sistēmas savā starpā sabloķējas, lai aizsargātu un nodrošinātu, lai paliek viss tā, kā ir bijis līdz šim. To ļoti labi parādīja, kā manas valdības gāšanai savā starpā salīga agrākie ienaidnieki Šķēle ar Lembergu, Lembergs ar Šleseru. Salīga mieru savā starpā, jo viņiem bija kopīgas intereses aizstāvēt pastāvošo kārtību valstī,” sacīja E.Repše.
“Jaunais
laiks” “krīt”
“Mūsu paraugs ir Ziemeļeiropa – par to man nav nekādu šaubu,” sacīja S.Kalniete. Viņa arī uzsvēra vārda brīvības nozīmi un to, ka valdība nav tiesīga iejaukties plašsaziņas līdzekļu darbībā ar savām norādēm. Šādi mēģinājumi būtu jāsoda, “norādītājam” liekot politiski atbildēt un pat atstāt ieņemto amatu.
Gan viņa, gan E.Repše uzsvēra, ka ir būtiski nākamās Saeimas darbības laikā ir prast vairot Latvijas labklājību, lietderīgi un valsts, nevis privātajās, interesēs izmantojot 4,3 miljardus Eiropas naudas.
E.Repše arī uzsvēra: “Bieži dzird runas, ka vēlēšanās nepiedalīsies, balsot neies. Jūs, lūdzu, tā nerunājiet! Lai citi tā runā, ja grib. Kas tas par latviešu saimnieku, kas atteiksies pārvaldīt savu saimniecību?”
Pasākuma izskaņā gadījās ķibele. Nokrita viens īpaši izgaismotais “Jaunā laika” plakāts baltā krāsā. “Vai tā ir slikta zīme?” man čukstēja kāds netālu sēdošais. Laiks rādīs. Savukārt kāda cita sieviete vēlāk, pilsētā satikta, sacīja, ka esot izdevies vēl individuāli parunāties ar “Jaunā laika” cilvēkiem un noskaidrot, ka viņai kā padomju gados deportēta latvieša meitai un bērnunamā uzaugušai bārenei pienākoties materiāla kompensācija – 70 lati mēnesī piecus gadus. “Ja es neparunātos ar šiem “Jaunā laika” cilvēkiem, es to nemaz nezinātu, tā arī nomirtu. Kāpēc ir tā, ka valstī pieņem labus lēmumus, bet mēs par tiem neko nezinām?” sacīja viņa.
