Bija agrs rīts, saulīte steigšus ripoja no kalniņa lejup, jo bija pienākuši lieli svētki – Lieldienas.
Bija agrs rīts, saulīte steigšus ripoja no kalniņa lejup, jo bija pienākuši lieli svētki – Lieldienas.
Cilvēku sejas rotāja prieks, laime, mīlestība, bet kādā mazā koka būdiņā (kura atradās paša meža viducī) sēdēja veca, veca vientuļa vecenīte. Viņa jutās tik vientuļi, kā vēl nekad neviens nav juties. Viņas dzīves nasta bija ļoti smaga, tā vecenīti žņaudza un spieda tuvāk zemei. Vecenītei Anniņai nebija neviena dzīvnieciņa, jo viņa ne par vienu neprata rūpēties, tikai pati par sevi. Anniņa bija pavisam vientuļa un neaizsargāta, lai kurp viņa devās, visur cilvēku skatienos viņa saskatīja nosodījumu un necieņu par viņas pagātni. Tādēļ pēdējā laikā nekur nedevās, augu dienu sēdēja istabā un klusībā cerēja kādreiz sastapt savu dēlu…
Agrā jaunībā Anniņa bija ļoti skaista, cietsirdīga un, protams, mērķtiecīga. Karjeras motīvu vadīta, viņa spēja jaunpiedzimušo bērniņu atstāt klaja lauka vidū, bez sirdsapziņas pārmetumiem atgriezties mājās un dzīvot tālāk. Viņas vīram (brīnumčaklam un skaistam jauneklim) sirds sāpēs sažņaudzās. Viņš nomira. Cietsirdīgā sieviete bēbīti pameta marta beigās, precīzāk, īsi pirms Lieldienām, tieši tādēļ šie svētki viņas sirdī nespēja nest prieku, bet gluži otrādi – viņa katru gadu aizvien vairāk un vairāk nožēloja notikušo.
Laimiņa, bērniņam piedzimstot, bija šūpulītī ielikusi ļoti veiksmīgu un piedzīvojumiem bagātu likteni. Kāds vientuļš, nabadzīgs vīrietis mazulīša raudāšanu bija sadzirdējis un nolēma uzaudzināt viņu kā paša dēlu. Puisēnam deva vārdu – Arnīdijs. Gāja gadi. Viņi dzīvoja nabadzīgi, bet ar cilvēku, draugu palīdzību viņš varēja apgūt pieprasītu profesiju. Izmācījies strādāja prestižā darbavietā un katru mēnesi saņēma diezgan lielu algu. Naudas bija pietiekami daudz, no nabadzīgiem ļautiņiem viņi abi ar tēvu kļuva par bagātiem saimniekiem. Arnīdijs visu dzīvi bija vēlējies kaut vai tikai palūkoties uz māmiņu, pateikties par dāvāto dzīvību un lielisko likteni.
Dažas dienas pirms gadskārtējām Lieldienām Arnīdijs kopā ar tēvu devās uz mežu pēc malkas. Šis bija neparasti silts pavasaris, visa zeme bija klāta zaļā seģenē. Abi, mežā iegājuši, devās dziļāk un dziļāk. Meža vidū viņi ieraudzīja vecu, šķību būdiņu, ziņkārības pārņemti devās tuvāk un pieklauvēja. Arnīdija tēvam bija dīvaina priekšnojauta. Anniņa bija tik ilgi sēdējusi vecajā, putekļainajā krēslā, ka nespēja no tā piecelties, tādēļ uzsauca, lai tik nākot iekšā. Viss vecajā namiņā bija putekļains, netīrs, zirnekļu tīmeklīšiem pārklāts… Ieraugot vecenīti, abi gājēji sastinga. Vecenītes sirdī neviļus atplauka prieks, jo viņa atpazina savu dēlu (ticiet vai ne, bet viņš bija tik neizsakāmi līdzīgs savai mātei). Dēls priekā nobirdināja dažas asaras, pateicās mātei par dāvāto dzīvību un apsolīja turpmāk viņai palīdzēt.
Abi vīrieši, malku sacirtuši, devās mājup un večiņu ņēma līdzi. Arnīdijs bija ļoti laimīgs, jo beidzot sastapis savu māmiņu. Tagad visi trīs dzīvoja kopā. Šīs Lieldienas vecenītei bija ļoti priecīgas.
Jums tas droši vien šķiet neticami, bet dzīvē, tāpat kā pasakā, parasti viss beidzas labi (vismaz tā cerēsim!).
Pagāja vēl kāds laiks un Arnīdijs sastapa kādu jauku meiteni, kurā iemīlējās, bet tas jau ir cits stāsts.
