Bija silta un saulaina vasaras diena. Saule spīdēja spoži jo spoži. Vējā klusi šūpojās pļavas smilgas. Pa kādu no lielajām dadža lapām lēnām rāpoja mazītiņa vabolīte. Tā bija mārīte Rite. Šī dadža lapa viņai šķita tik liela un nepārredzama, ka viņa uz priekšu virzījās pavisam lēnām. Ja nu apmaldīsies? Kukainīša oranžsārtais mundierītis bija pievērsis arī bērnu uzmanību.
– Biz – biz, mārīte lido! – Tā sauca bērni, un mārītei patiešām sagribējās lidot.
– Biz – biz, mārīt! Biz – biz, mārīt! Mājiņ’ deg, bērniņ’ gaida! – bērni skaļi klaigāja sen zināmo skaitāmpantiņu un palēkdamies plaukšķināja plaukstas.
Mazā mārīte ieplēta savus raibos spārniņus un pacēlās virs ziedošās pļavas. Kaut kur turpat blakus dūca bites un kamenes, lidinājās dzelteni un raibi tauriņi. Uz savām vijolēm simfonijas čīgāja mazie pļavas muzikanti – sienāži! Bet mazās skudriņas čakli strādāja.
Pieneņu pļavā ganījās brūnaļa, bet, pamanījusi mārīti, viņa brīnījās:
– Kur tas mazais kukainis lidos? Tāds jau lielajā pļavā apmaldīsies!
Bet Rite tik lidoja tālāk. Mārītei ļoti gribējās aizlidot tālu, tālu. Pretim zilajām debesīm, varbūt līdz pat baltajiem mākoņiem. Tur, kur tālumā bija manāma zaļā bērzu birztala un kā gara zila lenta aizvijās maza čalojoša upīte.
– Tu esi tik maziņa! – rotaļīgi uzsauca vējš. – Turies, ka es Tevi neaizpūšu!
Bet mārīte daudz neklausījās, tikai lidoja un lidoja tālāk.
Tomēr drīz vien viņa juta, ka spārniņiem sāk trūkt spēka, un sagadījās tā, ka viņa nolaidās pašā lielceļa vidū.
– Vai, kur gan es tagad esmu? Tuksnesī? Kur palika skaistā, ziedošā pļava? – Rite čukstēja.
Pa lielceļu rūkdama aizbrauca automašīna. Mārīte ļoti nobijās no šī pārāk tuvu un skaļi dārdošā briesmoņa. Pēc brīža, atguvusi drosmi, viņa nočukstēja:
– Tā braucošā milzu vabole mani gandrīz sabrauca!
Bet, lai arī kā Rite raudzījās apkārt, neko vairāk par pelēku putekļu mākoni viņai saskatīt neizdevās.
– Kas gan tagad ar mani notiks? – Rite bija nobažījusies ne pa jokam.
Viņa mēģināja pacelties spārnos, bet tie vēl joprojām šķita smagi un nu vēl arī – putekļu pilni. Rites mazā sirsniņa pukstēja pavisam satraukti. Tomēr bažas izrādījās veltas, jo pavisam negaidot nāca palīdzība.
Vispirms viņa izdzirdēja kādu dziedam, bet vēl neapjauta, kas tas varētu būt. Pa lielceļu ar piena kanniņu rokā gāja maza meitenīte – basām kājām, raibu, puķainu kleitiņu mugurā un ziliem kupliem pušķiem bižu galos.
– Vai, tā laikam būs mana pazudusī pļava! Un turpat arī smaidoši mākoņi zilajās debesīs! – sajūsmā nodomāja mazā vabolīte.
Bet meitenīte, pēkšņi par kaut ko aizdomājusies, apstājās un paskatījās lejup. Tieši sev pie kājām, viņa ieraudzīja mazu apputējušu mārīti.
– Ak, vai! Ko tu, maziņā, te uz lielceļa dari? Tevi taču mašīnas var sabraukt! – meitenīte iesaucās.
Meitenīte strauji pieliecās un pastiepa plaukstu.
– Nu, rāpies augšā! Es tev palīdzēšu! – viņa mudināja.
Lai arī vabolīte satrūkās no siltās rokas pieskāriena, viņa tomēr lēnām sāka rāpties pa meitenes rādītājpirkstu uz augšu. Nu ceļš šķita pavisam gluds un viegli ejams.
Bet meitene, uzmanīgi turēdama mārīti plaukstā, lēnām devās uz priekšu.
Pavisam netālu, gabaliņu nostāk no lielceļa, auga liels jasmīnkrūms. Meitene pacēla plaukstu un nolika mārīti uz paša lielākā jasmīna zieda.
– Ar dievu! Dzīvo laimīga! – viņa laipni novēlēja un itin priecīga aizsteidzās tālāk. Rokās vēl joprojām bija tukšā piena kanniņa, kuru ar steigu vajadzēja piepildīt. Mājās gaidīja māmiņa.
– Ar dievu! – apmulsusi čukstēja Rite. – Paldies tev!
Bet mazā meitenīte to nedzirdēja. Un, ja arī būtu dzirdējusi, viņa jau tāpat nesaprastu mazā kukainīša valodu.
Atkal tepat blakus draiskojās vējš, zumēja bišu un kameņu dziesmas, un mārīte jutās droša un laimīga.
– Gan jau es aizlidošu uz to zaļo bērzu birzi, – viņa pie sevis klusi sapņoja.
Jasmīnu krūma smaržas apreibināta un vēja ieaijāta, vabolīte aizmiga. Tā viņa krāja jaunus spēkus tālajam lidojumam pāri ziedošajai pļavai. Uz turieni, kur tālumā šalkoja zaļā bērzu birztala.
