Naurīti audzināja vecmāmiņa. Kā daudzi bērni, viņš bija vientuļš, bez vecākiem. Vecmāmiņa nebija no stiprajām, vēziņa bija jāņem par palīgu. Bet Naurīti viņa nepameta, sūtīja skolā, atlicināja no savas mazās pensijas arī viņam.
Naurīti audzināja vecmāmiņa. Kā daudzi bērni, viņš bija vientuļš, bez vecākiem.
Vecmāmiņa nebija no stiprajām, vēziņa bija jāņem par palīgu. Bet Naurīti viņa nepameta, sūtīja skolā, atlicināja no savas mazās pensijas arī viņam. Pārnācis Naurītis no skolas saka: “Vecmāmiņ, rīt skolā būs eglīte, bet es jau nevarēšu iet, jo man nav labu drēbju ko uzģērbt. Šodien mani puikas apsaukāja, kur es tāds iešot, jo man neesot jaunu drēbju. Visiem bērniem ir vecāki, kas ņem pie rokas un iet uz eglīti, man nav. Tu jau esi veca, nespēsi.” “Naurīt, nebēdā, putniņam arī nav klēts, nav nekādu apcirkņu, tomēr rīt viņš apkal būs paēdis. Kad zīlīte pieklauvēs pie loga, tu arī iedosi kādu drupatiņu. Naurīt, ir tāds vecs, balts vecītis, bet viņš dzīvo tālu no mums, tur, kur spīd zvaigznītes. Viņu sauc par Dieviņu, viņš bēdā par visiem bērniem, arī tevi viņš redz, ja tu būsi ar tīru, baltu sirsniņu. Naurīt, es tev izmazgāju džemperīti un bikses, un mēs varēsim iet uz eglīti.” Tā arī vecmāmiņa aizgāja ar Naurīti pie vienas rokas un vēziņu otrā. Naurīti apdāvināja Salatētis, jo viņš skaisti dziedāja. Par jaunu uzvalku viņš bija ļoti priecīgs.
Bērns ticēja – pašam jābūt labam, tad arī tālais tētiņš tevi redzēs.
