Psiholoģe Evita Petručeņa no Beļavas nu jau septiņus mēnešus pārbauda to, cik psiholoģijas teorijas grāmatas par bērnu attīstību un viņu attiecībām ar vecākiem atbilst realitātei.
Psiholoģe Evita Petručeņa no Beļavas nu jau septiņus mēnešus pārbauda to, cik psiholoģijas teorijas grāmatas par bērnu attīstību un viņu attiecībām ar vecākiem atbilst realitātei.
Viņa ir mamma mazajam Krišjānim, katru dienu piedzīvo un izjūt mīlestības spēku un novērtē, cik svarīgi, ka pretī pastiepjas divas mazas cilvēkbērna rokas un ka pati spēj būt tik stipra, lai bērnam vienmēr uzsmaidītu un dāvātu drošības sajūtu.
– Kas tevī ir mainījies šajā pusgadā?
– Kad man piedzima Krišjānis, bija tāda sajūta, ka es iepriekš neko neesmu zinājusi. Sev jautāju, kā es varēju strādāt ar bērniem, uzklausīt viņus un palīdzēt, ja man līdz šim nebija izjūtu, kas ir bērns. Trūka dzīves pieredzes. Mātes sirds labāk par visām grāmatām zina, kas ir bērns un kas viņam vajadzīgs. Šķiet, ka tagad es vēl vairāk ieklausītos bērnos, kas nāca pie manis uz konsultācijām. Es noteikti vairāk ieklausītos vecākos. Šķiet, ka šajā laikā es esmu sapratusi, ka var dzīvot citam cilvēkam, nepazaudējot savu “es”. Es jūtos laimīga un tajā pašā laikā atbildīga. Pagājušās vasaras 7.jūlijs manā mūžā bija laimīgākā diena, kad iekšēji cīnījos ar apziņu, ka bērniņš nav vairs zem sirds, bet jau pie sirds. Tad es uzvarēju dzemdību bailes.
– Strādājot par psiholoģi, esi redzējusi arī bērnu sāpes. Vai tev nav reizēm bail, kā lai no tā visa pasargā savu bērnu?
– Es cenšos norobežoties un daudz par nākotni nedomāt. Pagaidām es cenšos sniegt pēc iespējas vairāk savas mīlestības. Tagad es esmu sapratusi, ka vienīgais, uz ko pasaulē var paļauties, ir mīlestība. Ja mēs baidītos no visa, kas var notikt nākotnē, tad nepietiktu spēka dzīvot.
– Vai, dzīvojoties mājās, neesi noilgojusies pēc darba?
– Man tā gribējās atpūsties no darba! Protams, bērnu nevar gaidīt tikai tādēļ, lai būtu iemesls būt mājās un atpūsties. Tagad esmu pieradusi pie mājās būšanas, ko līdz šim nemaz nebiju izbaudījusi. Vienmēr bija studijas, skola, darbs. Nē, mājās man nav garlaicīgi. Reizēm tamborēju, gleznoju, lasu, paspēju aizskriet uz kādiem kursiem. Domāju, ka darbā atgriezīšos pēc iespējas vēlāk. Psihologiem rīko supervīzijas, kur viņi dalās konfidenciālās sarunās. Arī man jautā, ko darīt kādā situācijā, kā palīdzēt. Tad gan reizēm šķiet, ka es varētu tūlīt mesties darbā un visu izdarīt. Bet tad es sev saku: “Eva, nomierinies, gan jau tiks galā arī bez tevis.”
Kad Krišjānis bija tikko piedzimis, man bija sajūta, ka es nedaudz esmu sevi pazaudējusi. No sākuma tas var dzīt izmisumā. Nav laika sevi palutināt, izgulēties. Ir neziņa, kā rīkoties ar jaundzimušo. Bet es veiksmīgi tiku galā ar pirmo grūto laiku. Iedomājos, ka esmu apmācības kursos – izdzīvošanas mācībā. Tajā laikā es daudz domāju par jaunām meitenēm, kam nav atbalsta – vīra vai drauga. Par tām, kas bērniņu pasaulē laidušas ļoti jaunas. Es biju pilnībā gatava mājās sēdēšanai. Jā, ja ir mazs bērns, var krist izmisumā, tomēr, ja blakus ir vīrs un labi vīra vecāki, ar kuriem var sadalīt rūpes, tad nav problēmu. Reiz lasīju skaistu atziņu, ka katrs cilvēks, ko mēs dzīvē satiekam, mums nes kādu vēsti. Tajā laikā, kad piedzima Krišjānis, pie manis nāca tik daudz labu cilvēku. Es nemaz nebiju iedomājusies, cik svētīgi ir kādreiz ieklausīties citos.
– Ja esi psiholoģe, vai labāk izproti savu bērnu?
– Vismaz es zinu, kurā grāmatā meklēt atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem. Ja, kādreiz studējot, prātā nemaz nepalika mazo bērnu psiholoģija, tad tagad es tam pievēršu īpašu uzmanību. Es vēlos, lai Krišjānis izaug ar pozitīvu attieksmi pret citiem cilvēkiem un dzīvi. Tomēr godīgi jāatzīst, ka šajā laikā esmu paspējusi uz Krišjāni arī sadusmoties. Piemēram, kad viņš naktī neguļ, un es nezinu, kādēļ. Tad es palīgā saucu vīru. Bet cilvēciskas dusmas ir neizbēgamas. Tām reizēm ir jābūt. Kad sieviete gaida bērnu (arī pēc dzemdībām) viņa ir ļoti jūtīga. Citu pateikto uztver pārāk asi, pārprot, apvainojas. Nedod Dievs, ja kāds kaut ko aizrāda vai pamāca, tad rodas pārmetumi, vai tiešām esmu slikta māte. Tomēr tas viss ir pārejoši.
– Kāpēc nevēlējies strādāt par keramiķi?
– Pēc Ozolkalna pamatskolas iestājos Rēzeknes mākslas koledžā, mācījos keramiku. Jau mazai man patika darboties ar mālu, tas šķita radoši. Toreiz gan es neiedomājos, ka grūti būt sievietei – keramiķei. Visu laiku būt māla putekļos. Māls ir smags. Lai ar to strādātu, vajag lielu spēku un precizitāti. Puiši taisīja lielus podus, bet es veidoju tikai maziņus (smejas). Pēc tam es sāku veidot svečturus, jo tur bija jālipina mazas piciņas cita pie citas, un to es spēju. Tomēr, kad biju beigusi koledžu, es vēlējos savā dzīvē kaut ko neparastu. Es jutu iekšēju misiju palīdzēt cilvēkiem: ja vari otram izdarīt ko labu, tad ir vērts dzīvot. Sāku studēt psiholoģiju. Šķiet, ka esmu atradusi savu vietu. Jāteic gan, ka brīžos, kad darbā biju piekususi, pieļāvu, ka dzīvē iespējams vēl kaut ko mainīt. Tad man šķita, ka labāk katru dienu līmēt tapetes, bet lai no manis neprasa atbildību. Sākot strādāt par psiholoģi, nebiju droša. Toreiz pat nebija kolēģu, ar kuriem pārrunāt, dalīties iespaidos. Problēmas pārnesu mājās, jo cilvēks jau nav robots, kas, izejot no darba, var sevi izslēgt. Bija laiks, kad es nepārtraukti pie sevis domāju par kādu bērnu, kam vajadzīga palīdzība.
Bet, ja atceras, par ko tik es neesmu vēlējusies kļūt – par ūdenslīdēju, jūrnieku, miltu malēju un elektriķi kā tētis. Mamma bija skolotāja, un jau maza es sapratu, ka tādu darbu nedarīšu, jo mammai bija grūti.
– Tu juti, ka bērni tevi mīl?
– Lai nodibinātu kontaktu ar bērniem, izdomāju visu ko. Rakstīju viņiem vēstules, jo reizēm skolā biju uz konsultācijām un tad ilgāku laiku nevarēju tur atgriezties. Kāds man atbildēja. Domāju, ka ikvienu – bērnu vai pieaugušo – iepriecina, ja viņam atbild. Ir svarīgi ne tikai mīlēt, bet arī saņemt pretmīlestību. Dzīves laikā mēs neapzināti izvēlamies cilvēkus, kuriem dodam savu labvēlību, bet pretī to nesaņemam. Ir kāds, kuru vēlamies glābt. Gaidām atbildi, bet nesaņemam, tad viļamies. Nekad dzīvē nevar saskaitīt un nomērīt, ka es kādam esmu devis tik daudz mīlestības un labestības un tikpat saņemšu atpakaļ. Iespējams, ka to saņem no cita cilvēka, no kura tas nemaz nav gaidīts.
– Kas cilvēku vairāk iespaido – pozitīvais vai negatīvais?
– Kad dzīvē iet grūti – ir tādas situācijas, kad apvaino, kad esi dusmīgs, nenovērtēts, – tad sāc cilāt atmiņas un izrādās, ka to slikto lietu ir tik daudz. Viens pāridarījums pēc otra. Labās atmiņas mēs pārcilājam daudz retāk, jo tad, kad ir labi, mēs vienkārši izdzīvojam labās emocijas. Tomēr ticība labajam dod spēku dzīvot, strādāt, censties kaut ko sasniegt. Tādēļ es uzskatu, ka cilvēku pamatā veido pozitīvās domas. Ja būtu tikai sliktās, tad mēs dzīvei vispār neticētu. Dzīves laikā salasām visu – gan labo, gan slikto un tikai no cilvēka atkarīgs, ko viņš paņem vairāk. Vienā ģimenē divi bērni pilnīgi identiskā situācijā katrs var notikumu uztvert atšķirīgi un no tā pārņemt nesalīdzināmas emocijas.
Tādēļ es pati cenšos, lai Krišjānis mani redz smaidīgu. Tad, kad ir skumji vai bēdīgi, labāk jānomierinās un tikai tad jāiet pie bērna. Es arvien vairāk domāju par to, kā lai es viņam parādu, cik skaista un dažāda ir pasaule. Septiņos mēnešos jau tik daudz ko var saprast un redzēt! Tad man ir žēl, ka kāds bērns varbūt to visu neredz, jo viņš ir atstāts novārtā.
– Tev šķiet, ka mammai bērna klātbūtnē nebūtu jāraud?
– Nebūtu nekas traģisks, ja bērns redzētu mammu noskumušu. Ir visādas emocijas, tās noslēpt nav iespējams. Reiz man kāda veca sieviete teica, ka tad, kad esi uztraukusies, nomazgā rokas un tikai tad ņem tajās bērnu. Mazs bērns sajūt mātes uztraukumu un nezina, kādēļ tas radies. Lielākam bērnam var paskaidrot, kāpēc raudu. Ļaut viņam saprast, ka asaru iemesls ir cits, nevis viņš.
– Kāpēc tu pati vēlies, lai tevi sauc par Evu?
– Mani bērnībā mājās visi sauca par Evu, lai arī esmu Evita. Mamma man vēlējās dot vārdu Eva, tomēr vecmamma iebilda, jo Hitlera sievai bijis šāds vārds un galu galā – bija taču komunistu laiki (smejas). Tāpēc oficiāli ielika vārdu Evita, bet sauca par Evu. Es domāju, ka vārdam ir nozīme. Kad mēs ar Sergeju gaidījām bērnu, bijām izdomājuši meitas vārdu, bet dēlam nekādi nevarējām rast atbilstošu. Tad vienojāmies par Krišjāni. Tas ir latvisks vārds, viņam vajadzētu būt lepnam par savu vārdu.
– Kā tu vērtē to, ka tev līdzās ir mīlošs vīrs?
– Es esmu laimīga, jūtos daudz stabilāk kopā ar viņu. Ja es ar Sergeju kopā nejustos droši, nezinu, vai es izšķirtos pasaulē laist bērnu. Protams, mums ir arī slikti brīži, kad sastrīdamies, tomēr kopumā es jūtu, ka mana izvēle ir bijusi pareiza. Arī tajā brīdī, kad es baznīcā laulājos, jutu, ka tas ir tas, ko es tiešām no sirds vēlos. Sergejs ir baltkrievs. Tad, kad pirmo reizi satikāmies, viņš latviešu valodu zināja slikti. Bet viņš bija uzņēmīgs, vakaros mācījās valodu, ieguva Latvijas pilsonību. Manis dēļ atmeta smēķēšanu. Abi cenšamies iet sabiedrībā, esam abi bijuši arī vedēji kāzās. Vasarā kopā gājām ģimenes atbalsta kursos, un viņš bija tik priecīgs, ka dāmu kompānijā varēja pateikt savu vīrieša viedokli. Es priecājos, ka mēs visur dodamies kopā, jo tā varu viņu vairāk un labāk iepazīt. Ja Sergejam patīk makšķerēt, tad es arī dodos līdzi un man tas iepatīkas. Ja es runāju par psiholoģiju, tad arī viņš par Freidu jau var kaut ko spriest. Ir svarīgi, lai diviem cilvēkiem ir par ko parunāties. Man bija svarīgi, lai dzemdībās mēs būtu kopā. Es viņam varu pateikt daudz vairāk nekā vecmātei. Jāteic, ka pēc bērna nākšanas pasaulē mēs abi bijām piekusuši.
– Vai strīdos palīgā ņem psiholoģiju un esi gatava izlīgt pirmā?
– Es drīzāk izmantoju psiholoģiskās manipulācijas (smejas). Drīzāk aizeju prom, lai viņš nāk man pakaļ. Es esmu nejauka. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka pēc strīdiem vīrietim vajag pielūgties. Protams, to ir grūti izturēt, ka vienmēr esi vainīgs un pirmajam jāsper izlīdzināšanas solis. Tomēr sievietei ir svarīgi just, ka viņa ir gribēta. Ja es skrietu pakaļ vīrietim, viņam būtu sajūta, ka es viņu ķeru, vajāju. Labāk lai viņš ķer mani, lai viņš jūtas kā mednieks. Pretējā gadījumā vīrietim var kļūt neinteresanti. Vīrietim jābūt stiprākam, kas pirmais pārkāpj pāri savām emocijām. Man patīk dzīvot ar domu, ka es esmu Sergeja izvēle. Tas stiprina manu pašapziņu.
– Ko tu tagad vēlies visvairāk?
– Gaidu pavasari un vasaru. Kad mēs ar Krišjāni dosimies laukā skatīties puķes, plunčāties ūdenī. Kad spīdēs silta saulīte un mēs visi trīs varēsim iziet ārā pastaigāties un kopīgi ieraudzīt kaut ko jaunu.
