Piektdiena, 20.jūlijs, lizumniešiem bija īpaša diena – viņi sagaidīja mājās savu novadnieku Juri Gjaču, pasaules čempionu soļošanā veterāniem piecu kilometru distancē un bronzas medaļas ieguvēju 20 kilometru distancē.
Piektdiena, 20.jūlijs, lizumniešiem bija īpaša diena – viņi sagaidīja mājās savu novadnieku Juri Gjaču, pasaules čempionu soļošanā veterāniem piecu kilometru distancē un bronzas medaļas ieguvēju 20 kilometru distancē.
Ne katru gadu kāds Latvijas vieglatlēts, lai arī veterānu vai junioru konkurencē, izcīna pasaules čempionāta medaļas, par Gulbenes rajonu un Lizumu nemaz nerunājot. Tāpēc saprotams lizumniešu prieks. Pirmie sagaidītāji bija jau Rīgas lidostā, bet uz pagasta robežas – vareni kupls pulks.
Par sporta veterānu Juri Gjaču gan var dēvēt tikai nosacīti – 4.jūlijā, kad Juris izcīnīja pasaules čempiona zelta medaļu piecu kilometru distancē soļošanā, viņš veterānu jeb senioru visjaunākās (četrdesmitgadnieku) grupas statusam atbilda tikai vienu mēnesi un 17 dienas – Juris Gjačs ir dzimis 1961.gada 16.maijā. Un pasaules senioru čempionāts vieglatlētikā ir ļoti nopietnas sacensības.
Karsti tiešā un pārnestā nozīmē
Pasaules senioru 14.pasaules čempionāts notika trešajā lielākajā Austrālijas pilsētā Brisbenā, Kvīnslendas štata galvaspilsētā. Austrālija gan atrodas pasaules otrā pusē, dienvidu puslodē, un tur pašlaik ir ziema, toties karsts bijis kā šovasar Latvijā – ap 30 grādu, jo Brisbena atrodas tikai nedaudz aiz dienvidu tropu loka. Mūsu, ziemeļu puslodē, tas atbilst apmēram Indijas galvaspilsētas Deli platuma grādiem. Dalībnieku skaits pasaules senioru vieglatlētikas čempionātā bijis iespaidīgs – apmēram 8000 sportistu no 79 valstīm, arī desmit Latvijas sportisti. Stipra konkurence bijusi arī soļošanā – 34 sportisti piecu kilometru distancē un 42 sportisti 20 kilometru distancē, viņu vidū gan 2000.gada olimpisko spēļu dalībnieki, gan šī gada Eiropas kausu izcīņas sacensību uzvarētāji (vispārējā, ne senioru vērtējumā). Lai izcīnītu medaļas Brisbenā, bez fiziskā spēka un izturības vajadzēja arī taktisko gudrību.
“Sacensības piecu kilometru distancē notika 4.jūlijā,”stāsta Juris Gjačs, “pirmo reizi dzīvē tūlīt pēc starta nokļuvu “koridorā” – visās pusēs sāncenši, kas neļauj man atrauties, bet priekšējie soļotāji tikmēr aizgāja. Tomēr pēc pirmā kilometra vadībā biju jau es. Pēc trešā kilometra vairāki sportisti, tostarp austrālieši, mani apdzina. Sapratu, ka finiša spurtu atlikt uz pēdējiem 400 metriem nedrīkstu – tad tiesneši man uzvarēt neļautu. Izrāvienu sāku pēdējā kilometra sākumā. Ļoti domāju par soļošanas tehniku, lai nedotu iemeslu tiesnešiem “piesieties”. Taktika izrādījās pareiza – es uzvarēju, bet īru sportistu, kas bija stabili trešajā vietā, pašās distances beigās diskvalificēja.”
13. jūlijā 20 kilometru soļošanā gandrīz visu distanci Juris bijis līderis, tomēr finišējis trešais, kas, protams, arī ir teicams sasniegums.
Piecu kilometru soļojumā
J.Gjačs pasaules senioru čempiona zelta medaļu izcīnīja ar rezultātu 22 minūtes 28,57 sekundes, 20 kilometru distancē bronzas medaļu – ar rezultātu 1 stunda 39,01 minūte.
“Sportiskā ziņā rezultāti varēja būt labāki, tomēr jāņem vērā aklimatizācijas problēmas, laika starpība ar Latviju – deviņas stundas. Attālums – 21 000 kilometri. Lidmašīnā pavisam pavadīju 28 stundas. Bet ar sasniegto esmu apmierināts. Tā ir sevišķa sajūta, kad tavai uzvarai par godu spēlē Latvijas himnu un mastā paceļ valsts karogu Ir vērts dzīvot tādu mirkļu dēļ,” atzīst Juris.
Atgriežas sportā, lai uzvarētu
Par soļotāju Juri Gjaču atkal dzirdam tikai dažus pēdējos gadus. Taču Jura sporta gaitām un nozīmīgajiem sasniegumiem sākums ir daudz agrāk.
“Aktīvi sportot sāku Gulbenes vidusskolā pie sporta skolotāja Pauļa Baltgaiļa,” stāsta pasaules čempions, “ar soļošanu nopietni nodarbojos kopš 16 gadu vecuma, pirmais treneris bija Jānis Miesnieks. Vēlāk, studējot Rīgas Politehniskajā institūtā, kļuvu par starptautisko sporta meistaru, iekļuvu toreizējā PSRS izlasē. Biju kāds ceturtais spēcīgākais soļotājs Padomju Savienībā un otrais Latvijā – aiz tagadējā trenera Aivara Rumbenieka. Aktīvi sportoju līdz 1985.gadam, līdz 24 gadu vecumam. Tad sākās dažādas problēmas. Divus armijas dienesta gadus aizvadīju parastā, nevis sporta daļā. Divu gadu pārtraukums uz sportisko formu atstāja lielu iespaidu.”
Pēc dienesta Juris Gjačs sāka strādāt kolhozā “Spars” par būvdarbu vadītāju. “Par atgriešanos sportā domāju jau deviņdesmito gadu sākumā, bet negribēju atgriezties, lai būtu aizmugurē, gribēju būt priekšā,” atzīst sportists.
Juris sāka nopietni trenēties. Daudzi Lizuma, Lejasciema, Sinoles un Druvienas iedzīvotāji viņu neskaitāmas reizes redzējuši sportiskā solī uz šosejas. Tas bija gan treniņš, gan ceļš uz darbu no rīta un vakarā uz mājām. Pat līdz 22 kilometriem uz vienu pusi. Tātad vismaz 44 kilometri dienā. Pamatīga slodze, bet pa vidu taču vēl bija spraiga darba diena. Tur vajadzīgs ne tikai pamatīgs fiziskais rūdījums, bet arī dzelzs raksturs. Jurim ir gan viens, gan otrs.
“Tā īsti sportot atsāku 1997.gadā, piedalījos Latvijas čempionātā savā “kroņa” disciplīnā – 50 kilometros. Kopš tā laika nedzeru pat alu. Par stiprākiem dzērieniem pat nerunājot. Jūtu, ka esmu spēcīgāks kā sporta gaitu pirmajā posmā, ka varu vairāk. To atzina arī Latvijas Olimpiskās vienības daktere Maruta Noveičuka, pie kuras nesen biju uz pārbaudi un kura mani atceras vēl no jaunības laikiem,” stāsta J. Gjačs. “Austrālijā nokļūt gribēju jau pirms gada uz Sidnejas olimpiskajām spēlēm,” piebilst sportists, “bet tad neizdevās. Līdz rezultātam, lai izpildītu kvalifikācijas normu, man trūka vienas minūtes. Tomēr šogad Austrālijā biju, un veiksmīgi.”
Atbalsta morāli un materiāli
Tagad katru gadu Juris startē soļošanas sacensībās ne tikai Latvijā, pāris reizes sezonā izdodas aizbraukt arī uz sacensībām ārzemēs. Pasaules čempionāts Austrālijā pagaidām ir tālākais brauciens. Šie braucieni uz sacensībām tālās zemēs prasa arī prāvus materiālos ieguldījumus.
“Vislielākais atbalsts man ir ģimene – sieva Iveta, dēli Jānis, Aivars un Edgars. Bet ģimene jau var atbalstīt galvenokārt morāli,” atzīst Juris. “Labi, ka ir cilvēki, kas mani saprot un man tic, kas palīdz arī materiāli,” turpina sportists, “iespēju robežās palīdz Gulbenes rajona padome, konkrēti padomnieks sporta jautājumos Egils Čakars. Uz pasaules čempionātu aizbraukt palīdzēja arī Lizuma pagasta padome (Aldis Strads), firma “Vidzemes būvnieks” (Jānis Bokta). Vislielāko atbalstu saņemu no savas tagadējās darbavietas – zemnieku saimniecības “Avoti” direktora Ulda Misiņa un viņa kundzes Aīdas. Protams, mani atbalstīja arī iepriekšējās darbavietās, bet “Avotu” atbalsts ir nenovērtējams. “Avoti” palīdz gan materiāli, gan citādi. Kaut vai tas, ka tagad man ir noteikts darba grafiks, kas ļauj noteiktā laikā un regulāri trenēties. Arī tas ir svarīgi,” uzsver J. Gjačs.
Ieceru daudz, būs arī iespējas
Turpmāko sportisko ieceru Jurim ir pārpārēm. Tuvākās – jau 29.augustā piedalīties sacensībās Polijā, Gdaņskā. Pagaidām lielākās – 2003.gadā startēt senioru pasaules čempionātā Puertoriko, bet 2004. gadā varbūt izdosies aizbraukt vēl tālāk par Austrāliju un Puertoriko – uz sacensībām Jaunzēlandē. Tagad, esot pasaules čempiona un bronzas laureāta statusā, interesantu piedāvājumu netrūkst, tāda ranga sportistus dalībnieku pulkā grib redzēt daudzu nopietnu sacensību rīkotāji. Varēs izvēlēties, kas pašam sportistam labāk patiks.
Ir vēl kāda iecere, par ko Juris skaļi nerunā, jo ģimene neesot lielā sajūsmā, kad Juris soļojot 50 kilometrus – smaga distance tomēr. Bet Juris grib pamēģināt sacensībās nosoļot 100, 200 un 500 kilometrus (ir arī tādas sacensības)! Kas zina, varbūt piepildīsies arī šie sapņi.
Ir vēl kas. Juris Gjačs negrib soļot līdz tādiem veterāna gadiem, kad jācīnās, lai nepaliktu pēdējā vietā. Kad nevarēšot būt starp pirmajiem, aktīvā sportista gaitas beigšot un sākšot trenēt jaunos soļotājus. Gulbenes rajona sporta nākotnei tā ir ļoti cerīga nianse.
Aivars Zaļais
