Druvienas pagasta “Aizupju” mājas rudeņos ir četru vēju varā, bet ziemā tām visapkārt klājas pusmetru bieza sniega sega, kurā iezīmējas meža zvēru pēdas un kā baltas ejas stīdz cilvēku nesteidzīgu soļu iemītas takas.
Druvienas pagasta “Aizupju” mājas rudeņos ir četru vēju varā, bet ziemā tām visapkārt klājas pusmetru bieza sniega sega, kurā iezīmējas meža zvēru pēdas un kā baltas ejas stīdz cilvēku nesteidzīgu soļu iemītas takas. Uz aku un kūti. Uz rūpīgi sakrauto malkas grēdu, līdz sētas vārtiņiem.
Caur biezo mežu, kas skuju rokām ieskauj apkārtni un mierīgā laikā klusi šalc, līdz viena vai otra pagasta centram ejami deviņi kilometri. Tos pievarēt pa spēkam ir tikai gados jauniem cilvēkam. Septiņu un deviņu gadu desmitu nasta šim tālumam ir pārāk smaga.
Te ir jauki pavasarī un vasarā, kad rītos saule agri ieskatās caur mazo logu rūtīm istabās, modinādama mājas iemītniekus, bet vakaros ilgi nebeidz tajos spoguļoties un kārtot staru bizes. Dzīve “Aizupēs” rit rimti un mierīgi. It kā ne dienām, ne nedēļām, ne mēnešiem un gadiem nebūtu steigas. It kā cilvēku mūžs tā otrajā pusē nelīdzinātos ātrvilcienam. “Bēdīga jau ir tāda dzīve nomalē, bet cilvēks savu likteni neizvēlas,” klusi saka “Aizupju” saimnieces Veltas Kļaviņas māsa Vera, kas saimniekiem palīdzēt ieradusies no Cēsu rajona Piebalgas un te mitinās jau divus gadus. Trijiem veciem cilvēkiem kopā ir vieglāk. Arī vientulība tik skaļi pie loga klauvēt neuzdrošinās. Tikai vecums zina, cik tā ir smaga un neatvairāma.
Pamazām te iepirinājās
“Māsa ar vīru Artūru Rubeni “Aizupjus” nopirka pirms 43 gadiem no Kalnupu Jāņa. Paši to pabeidza būvēt. Izplēsa krūmus un te arī “pieplēsās” pie vecuma. Lielas rūmes nav, bet vecumam jau daudz nevajag. Vienīgi bez elektrības visu laiku iztikuši. Kolhoza laikā, kad tas bija iespējams, tuvākā transformatora jauda izrādījās par mazu, bet tagad tas vairs nav pa spēkam,” Veltas māsa Veriņa ir raita stāstītāja un nebeidz brīnīties, kā māsa varējusi te “iepirināties”. Bet viņa jau vienmēr pie svešiem dzīvojusi un strādājusi, lai pelnītu iztiku.
“Vecākiem bijām astoņi bērni. Visiem vajadzēja paēst un apģērbties, tāpēc pie saimniekiem strādājām. Īstas un vaļīgas bērnības neesam redzējušas, bet drēbes nopelnījām, kādu gaļas gabalu un graudu maišeli. Agrāk arī saimnieki bija “tukši”. Viens otrs salāpītās biksēs staigāja. Liekas naudas nebija,” atceras Vera.
Cieņā petrolejas lampa
Vakaros “Aizupju” mājas logos blāvā gaisma nodziest ātri. Jātaupa petroleja, kas šodien vairs nav tik laba kā agrāk. Vairāk dūmo nekā gaišumu dod, tāpēc labāk ielaisties guļasvietā un klausīties radiouztvērēju, kas darbojas ar baterijām. Dienā Artūrs tam piespiež ausi un klausās, ko Saeimā varas vīri spriež. “Pagājušajā ziemā pa visu pasauli petroleju meklējām. Divsimt litru Rīgā par lielu cenu salūkojām. Šoziem būsim drošībā. Ziemā vairāk lampu dedzinām, bet kas gan tā par gaismu. Avīzi pie tādas neizlasīsi. Arī sveces gaisma ir maza. Visi istabu kakti noslēpumainas tumsas pilni. Abas ar māsu zeķes un cimdus adījām, bet šogad vairs nav luste. Acīs kļuvušas švakas. Artūrs gandrīz neko neredz un slikti dzird, bet viņam jau deviņdesmit otrais gads,” stāsta Veriņa un neslēpj, ka Veltiņas tik žēl. “Trūcīga jaunība manai māsiņai bijusi. Tāda nomales dzīve vien,” skumji saka Vera.
Vecam pārcelties nepatīk
“Tā savā prātā domāju, ka uz pagasta centru Velta un Artūrs dzīvot neietu. Vecam pārcelties nepatīk. Lai gan māsa pēc ilgākas prombūtnes priecājas par atgriešanos mājās, tomēr te dzīve nekādas izredzes nesola. Ja kāds no mums saslimst vai paliek uz gultas, nezinu, kas tad notiks, jo līdz tuvākajām Zvirgzdiņu mājām caur mežu jāmēro četri kilometri. Ziemā ne reizi vien māsa pa sniegu līdz jostas vietai bridusi pa sniegu, lai ārstu izsauktu. Man arī jaunības gadus neatgriezt,” sūrojas Vera. Klusībā viņa ne reizi vien sev atzinusies, ka bez viņas Veltai un Artūram klātos grūti. Labi, ka nu jau dažus mēnešus “Aizupju” sētā reizi nedēļā ieripo autoveikals, kas ir pusstundu gara saikne ar sabiedrību. Tad var apvaicāties, vai ceļi rudenī labi izbraucami, kas šoruden sakņu dārzā izaudzis, kā slimībām pretim turēties. Nesteidzīgas ir šīs sarunas kā dzīve “Aizupjos”.
Valdība dzīvi atvieglo
Neviens no “Aizupju” iemītniekiem nelīdzinās aizlauztam kokam, kas čīkst. Velta, Vera un Artūrs vienkārši dzīvo, iztiekot ar to, ko liktenis viņiem vēlējis, ar to, ko spēj paveikt paši. “Šodienas valdība izgudro dažādus interesantus likumus, bet neviens no tiem mūsu dzīvi vieglāku nedara,” prāto Veriņa. Laukos cilvēki veido paši savu politiku un dzīvo pēc saviem likumiem. Mazdārziņā izaudzē saknes, mežā lasa ogas un sēnes, dārzā novāc ogas un ābolus. Rītos un vakaros dodas izslaukt gotiņu un iekaisīt graudus vistām. Savu tiesu no tā, kas ir, atlicina arī vecajam mājas sargam Ulim. Ar pensiju pietiek, lai iegādātos produktus, kas tikai veikalā pērkami un kādam apģērba gabalam, maksai par palīdzību. Tiesa, galvenais palīgs esot brāļadēls Viesturs, kas dzīvo tuvāk Druvienas centram, un sens kaimiņš no Rankas pagasta. Arī kaimiņi nekad neliedzot palīdzību. Ne Velta, ne Artūrs nav bijuši kolhoznieki. Veriņa zina stāstīt, ka kolhozs viņus savulaik neesot pieņēmis, tāpēc darba stāžā ierakstīto gadu skaits arī neliels. “Cilvēki bija jauni, spēka arī vairāk, neviens nedomāja, kāda pārticība sarokosies ar vecumdienām,” domīgi saka Vera.
Ir pieraduši
Druvienas centra ļaudis joko, ka pat tad, ja centrā sāktos karš, “Aizupjos” par to nezinātu. Lai gan mājas atrodas tepat, Latvijā, tomēr kā pasaules malā. “Kad atnācu dzīvot uz “Aizupēm”, tumšos vakaros, izejot ārā, šķita, ka visapkārt kāds ložņā. Pamazām esmu pieradusi. Nevaru teikt, ka baidos te dzīvot. Un kam gribas šito pasaules gabalu nākt. Tagad cilvēki pārāk daudz čīkst un vaid. Agrāk vispār nebija ne pabalstu, ne pensijas. Nevienam prātā nenāca sacīt, ka vienkāršs darbs nav darbs,” spriež Vera, laizdama skatienu pāri rūpīgi sakoptajam sētsvidum, kur, kā visu pārskatīt gribēdama, izslējusies akas vinda, kur pie guļbaļķu sienas sarindotas septiņas izkaptis, kur vienmēr tik daudz darāmā. “Mēs esam izturīgi un sīksti. Rokās spēka nav daudz, bet ar to iztiekam. Cik ilgi varēsim, tik dzīvosim. Ja kāds mums dotu otru mūžu, tad gan zinātu, kā vajadzēja dzīvot,” saka Veriņa un dodas uz virtuvi, kur uz plīts lielā katlā vārās ķirbji – atspaids vēl kādai ēdienreizei.
