Pasauīt, pasaulīt, daudz tu solīji, maz tomēr devi.
Pasauīt, pasaulīt,
daudz tu solīji, maz tomēr devi.
Baltu liliju mūžības upē,
gadsimtu vēju elpu man sejā.
Vienu tik aizmirsu piebilst –
nevar pacelt mūžību
viena cilvēka mūžā,
Tagad, steidzīgi vārdus
rindiņu krellēs krājis,
ceru tos atstāt mūžības ķīlā.
Aizauļos vējš un novītīs lilija,
paliks vārds – vārti uz mūžīgo.
