Degvielai kļūstot dārgākai, līdz ar autobusu biļešu cenas palielinājumu pieauga arī autobusu parku vadītāju bažas par nākotni, kā izdzīvot, ja degvielas iegāde “aprij” lielu naudas apjomu, ja pasažieru autobusos kļūst mazāk, ceļi – bedraināki.
Degvielai kļūstot dārgākai, līdz ar autobusu biļešu cenas palielinājumu pieauga arī autobusu parku vadītāju bažas par nākotni, kā izdzīvot, ja degvielas iegāde “aprij” lielu naudas apjomu, ja pasažieru autobusos kļūst mazāk, ceļi – bedraināki.
Iemeslu rūpēm tik daudz, ka ne saskaitīt, tāpēc pirms kāda laika autopārvadātāji pulcējās sanāksmē, kur izteica savus uzskatus un uzklausīja augstākstāvošu personu domas.
Pārvadātāju firmu pārstāvji no sanāksmes mājās atgriezās skeptiski noskaņoti, zinot, kas sagaida nākotnē, bet nerodot padomu, kā strādāt tad, ja gada nogalē degvielas cena, piemēram, paaugstinātos līdz 70 santīmiem par litru, bet autobusu biļešu cenas kļūtu divreiz dārgākas. Minējumi izteikti arī par šīs nozares pastāvēšanu vai pārdošanos ārzemju firmām.
Mainās situācijas
Jau šobrīd lielākā daļa rajona maršrutu pasažieru pārvadātājiem ir nerentabli, bet izmaksu pieaugums to tikai pastiprina. Piemēram, izrēķināts, ka uz vienu kilometru degvielas izmaksas ir 17 santīmu. Tas nozīmē, ja vidējā biļešu cena ir 1,7 santīmi par kilometru, tad, lai segtu tikai degvielas izmaksas, autobusā jābūt vismaz 10 pasažieriem. Tomēr laukos reālā aina mēdz būt citādāka – autobusā labākajā gadījumā brauc trīs četri cilvēki. Vairumā pasažieru pārvadātāju uzņēmumiem ekonomiski rentabli ir tie maršruti, kas savieno rajonu centrus ar Rīgu, jo līdz šim tie nedaudz līdzējuši kompensēt kopējos zaudējumus. Tomēr situācijas reālajā dzīvē mainās ne pa gadiem, bet mēnešiem un nedēļām.
Vairāki varianti
Varianti, lai nevajadzētu palielināt biļešu cenas, ir vairāki. Viens variants – palielināt finansējumu, piešķirot šai nozarei 3,2 miljonus latu, bet labākajā gadījumā tie varētu būt tikai 1,6 miljoni latu. Otrs variants – samazināt reisu skaitu, trešais – nepielūdzamais biļešu cenu kāpums. Kā atzīst autobusu firmu darbinieki, arī Satiksmes ministrijas nostāja daudzos jautājumos esot pārāk agresīva pret pasažieru pārvadātājiem, jo lielākajai daļai direktīvu paredzēts stāties spēkā 2007.gada 1.maijā. Līdz šim brīdim atlicis pusotrs gads, bet pasažieru pārvadātāji tiek turēti neziņā, kas tos sagaida.
Nepietiek naudas
Iespējams, ka finansējums atrisinātu daudzas problēmas, bet tas nav pietiekams. Pārvadātāji pārceļ naudu no vienas kabatas otrā, mēģinot kaut kā izdzīvot. Saprotams, ka tāda, kāda šobrīd ir pasažieru pārvadāšanas shēma, kas aptver vairāk nekā 80 lielākas un mazākas pārvadātājfirmas, kādam nav pieņemama, tāpēc izskanējusi doma par lielu monstru – firmu veidošanu. Cik šāda rīcība būtu vai nebūtu pareiza, konkrētas atbildes nav. Iespējams, ka vieglāk ir novirzīt līdzekļus vienai vai divām firmām, nevis gandrīz 100 nelielām. Pārvadātāji domā, ka mazos uzņēmumus apvienojot vienā lielā, cietēji būs darbinieki.
Pārvadātājas firmas šodienas situācijā pamazām tērē savulaik radītos uzkrājumus. Tiklīdz tie būs izlietoti, vajadzēs lemt, kādas cenas noteikt autobusu biļetēm un tamlīdzīgi. Tomēr sabiedrībai jāsaprot, ka pasažieru pārvadātāji vismazāk vēlas biļešu cenu sadārdzinājumu, tas viņiem šķiet vissliktākais risinājums, jo sarūk pasažieru skaits un uzņēmums atrodas tieši tajā pašā bedrē, kur sākumā.
Pieved tuvāk mājām
Savulaik, kad sākās dzelzceļa līniju slēgšana, sarosījās arī autotransporta firmas. Trīs gadus notika dažādas sanāksmes un tikšanās, kurās pārvadātāji meklēja risinājumus, kā neradīt problēmas pasažieriem. Tika atvērti jauni autobusu maršruti, jo tolaik visi kā viens slavējuši vilcienus, kritizējot autobusus. Arī Gulbenes rajons nebijis izņēmums. Pasažieriem radušās izvēles iespējas. Viņi nosliekušies par labu autobusiem. Vilcienu satiksme kļuvusi nerentabla un neizdevīga, jo autobuss pasažierus pieved tuvāk viņu dzīvesvietām. Pārvadātāji nenoliedz, ka daudz ko iespējams paveikt bez naudas, neprasot maksāt pasažieriem. Dažādi uzlabojumi veicami remontzonā, jo vairs nevar kā agrāk visu labot ar āmuru un kaltu. Ir jābūt ventilācijai, tīram gaisam bez putekļiem un tamlīdzīgi. To visu pārvadātājas firmas veic par saviem līdzekļiem, tomēr reālā dzīve pierāda, ka nauda izšķir visu.
