Latvijā ir daudz māju vārdu, kas sader ar lielākajiem vasaras svētkiem Jāņiem – “Jāņkalni”, “Ozoliņi”, “Jāņozoli”, “Jānīši”. Šī saderība ir arī Rudītei un Dainim Anzoniem, kuri dzīvo Rankas pagastā mājā, kam to iepriekšējie saimnieki devuši skaistu mājvārdu “Līgokalns”. No brauktuves, kas savieno Ranku ar Jaunpiebalgu, pirms mazās Pāpanupītes atliek nogriezties pa kreisi un cauri nelielam mežiņam braukt tikai pret kalnu, līdz tā galā ikvienu, kas iebrauc pagalmā, sagaida simtgadīgs ozols, kas sargā saimnieku rūpīgi kopto pagalmu.
“Līgokalnā” Rudīte un Dainis ir ienācēji, jo nelielo 1960.gadā celto māju māju ar tai piederošajām saimniecības ēkām iegādājušies pirms septiņpadsmit gadiem. Viņi šo vietu, no kuras uz visām pusēm paveras ārkārtīgi skaists skats uz tuvējo apkārtni, dēvē par saviem Karpatiem. Netālu no mājas nelielā pļaviņā savulaik pulcējušies rancēnieši, lai pie iedegtas jāņuguns kopīgi svinētu Jāņus. Dainis prāto, ka, iespējams, tieši tāpēc arī izraudzīts šāds māju vārds.
Svētku tradīcijām zust neļauj
Netālu no “Līgokalna” ielejā saskatāma arī Daiņa vecāku māja, dēls savulaik izvēlējies dzīvot daudzdzīvokļu mājā. Tomēr, būdams lauku puika, vienmēr zinājis, ka dzīvos pats savā mājā, tāpēc nemitīgi raudzījis pēc iespējas to iegādāties. Dainis, pēc profesijas būdams veterinārārsts, lai gan šobrīd strādā SIA “Avoti SWF”, savulaik mērojis ceļu garām “Līgokalnam” uz kopsaimniecības slaucamo govju kompleksu. Nācies dakterēt arī “Līgokalna” iepriekšējās saimnieces lopus. Kad saimniecei vienai kļuvis par grūtu saimniekot, viņa izlēmusi, ka pārcelsies uz dzīvi pie dēla Jaunpiebalgā, bet māju pārdos Daiņa ģimenei. Tolaik tīkotāju pēc “Līgokalna” bijis daudz.
Nav brīnums, ka pagalmā nekā nav ne par daudz, ne par maz, jo Rudīte pēc profesijas ir daiļdārzniece, bet Dainim vecāki ieaudzinājuši kārtības mīlestību. “Sieva reizēm smejas, ka šķūnī esot lielāka kārtība nekā mājās. Neko nevaru sev padarīt, nepatīk, ja viss aizaudzis, lietas nomestas pa roku galam. Uzskatu, ja reiz dzīvojam lauku mājā, tad arī ir jābūt kārtībai, bet kūtī gotiņai, pa kādam ruksim, vistām, lai pēc katra sīkuma nenāktos skriet uz veikalu. Kolēģi joko, ka es dzīvošot ilgāk par viņiem, jo ēdot ekoloģiski tīru pārtiku,” stāsta Dainis.
Līgosvētku svinēšanas tradīcija “Līgokalnā” neesot pagaisusi. Līgovakarā kopā pulcējoties tuvinieki, draugi, darba kolēģi. Pirms tam tiekot sakopts pagalms. Pīti vainagi un ar bērzu meijām izpušķotas telpas, lai radītu svētku noskaņojumu. “Kad meitas bija Latvijā, tad kurinājām lielu ugunskuru kalna galā. Manam tēvam ļoti patīk dziedāt. Tas šajos svētkos ir galvenais dziedātājs. Ir būtiski, ka svētkos kopā ar mums ir arī vecāki. Rudītes mamma Anastasija, kura ir liela rokdarbniece un dzīvo Lubānā. Mana mamma Vija, tāpat kā šodien, arī citkārt itin bieži atnāk ciemos. Ir labi, ka paaudzes satiekas, jo katrai ir sava dzīves gudrība,” secina Dainis. Rudīte papildina, ka ar vīramāti un vīratēvu viņai esot ļoti veicies, jo valdot abpusēja sapratne. Ja nepieciešama palīdzība, Daiņa mamma esot klāt. “Man patīk viņiem palīdzēt. Kaut vai puķes sastādīt, jo laukos darāmā nekad netrūkst,” iestarpina Vija, kurai pasē minēts arī otrs vārds Lonija. Viņa kopā ar vīru visu mūžu nostrādājusi bijušajā Rankas kartona fabrikā.
Svin 24.kāzu jubileju
Dienā, kad ciemojamies “Līgokalnā”, Rudīte un Dainis svinēja savu 24. kāzu jubileju, tāpēc, līdzīgi kā visos ģimenes svētkos, tiek celta pašu cepta torte. “Mums ir labs ģimenes piemērs, jo mana mamma un tēvs 31.decembrī svinēja Zelta kāzas. Tad nu abi ar Rudīti sekojam viņu piemēram un lielus strīdus nepieļaujam. No sava tēva nekad neesmu dzirdējis arī nevienu lamu vārdu. Es novēlu, lai tā būtu daudzās ģimenēs. Esam izaudzinājuši divas lielas meitas Lauru un Lindu, kuras šobrīd strādā ārzemēs. Pie visa vainīga bija jaunākā meita Linda, kura pēc Piebalgas vidusskolas beigšanas vēlējās kļūt par frizieri. Tā kā mans brālis jau desmit gadus dzīvo un strādā ārzemēs, arī Linda nolēma, ka dosies pie viņa, lai zināšanas friziermākslā apgūtu ārzemēs. Tur viņa mācījās un strādāja picērijā. Nu jau ir “uzdienējusi” par picērijas menedžeri. Vecākā meita Laura pirmo reizi aizbrauca tikai ciemos, bet, aizbraucot otru reizi, tā arī palika ārzemēs. Tagad vakaros satiekamies skaipā, klusībā cerot, ka meitas reiz atgriezīsies mājās. Vēl mums ir arī dēls Ēriks, kurš šogad beidza pirmo klasi Piebalgas vidusskolā. Tā nu sanāk, ka atkal “ejam skolā”,” smejas Rudīte un Dainis. Saimnieks atsauc atmiņā laiku, kad arī Rudīte vēl bijusi pusaudzes vecumā. “Kad iepazinos ar Rudīti, viņai bija tikai sešpadsmit gadu. Viņa vēl mācījās, es tikko biju atgriezies no dienesta Padomju armijā, tāpēc saku, ka pats sev sievu esmu izaudzinājis. Uz vilcienu pavadīju un atkal sagaidīju. Trīs gadus draudzējāmies, tikai tad 1993.gada 19.jūnijā apprecējāmies. Kāzas svinējām manu vecāku mājās lielā šķūnī ar meijām, čigāniem, pašdarinātu alu un citiem labumiem,” stāsta Dainis. “Man ļoti patīk, ka vīram svarīgākais ir ģimene. Domāju, otru tādu vīru neatrastu. Dainis reizē ir labsirdīgs, bet, runājot par bērnu audzināšanu, prot būt arī stingrs,” Rudīte uzslavē Daini, kurš meitām iemācījis un tagad māca dēlam godāt darba tikumu.
