Ir liela starpība: ko saka kritiķi un ko – skatītāji. Izkritizētā jaunā Holivudas supervaroņu filma “Pašnāvnieku vienība” esot pārspējusi visus ieņēmumu rekordus. Paskatījos filmas reklāmas rullīti un arī man sagribējās redzēt filmu. Kāpēc? Izklaide, superīgi varoņi, pārspīlējumi, nerealitāte kā sapnis, kā ilūzija, kā halucinācija. Mūžīgā labā un ļaunā cīņa (vai otrādi). Kāds no zinātniskā komunisma teorijas klasiķiem reiz teicis, ka reliģija ir opijs tautai. Nav taisnība. Virtuālā realitāte ir visīstākais opijs tautai. Pat nepamanīsi, kā apreibinās. Negribēsies atgriezties tik pelēkajā, neinteresantajā realitātē, kur jāmācās, jāstrādā, jāsamierinās ar to, ka visu laiku pietrūkst naudas (ātros kredītus nevar ņemt mūžīgi, zaudēsi jumtu virs galvas, reputāciju un pašcieņu). Mēs dzīvojam tik standartizētā pasaulē, kur ir precīzi zināms viss, ko drīkst, ko nedrīkst, kas pareizi, kas nepareizi. Mēs strādājam kā darba skudras, rosāmies līdz bezsamaņai un lielāko dzīves daļu iedomājamies, ka esam nemirstīgi. Tomēr reiz pienāk apskaidrība: vai bija vērts; vai dzīvoju kā brīvs cilvēks; vai daru, ko patiesībā vēlos, vai daru to, ko vēlas citi; kur ir izeja? Kāds negaidīti pieliek punktu… Vieglāk varbūt ir tiem, kuriem nemainīgi viņu dzīvē vienīgie supervaroņi ir Jēzus un viņa māte Marija, bet visi citi ir sātana iemiesojums. Bet latviešiem taču ir pašiem savi pozitīvie un negatīvie supervaroņi – Lāčplēsis un Melnais bruņinieks. Turēsimies pie tiem un pie zemes, pie veselā saprāta, lai vai kādi vēji pūš! Kaut mūsu bērni to spētu!
