Ina Šterna “Dzirkstelei” atzīst, ka ir patīkami, bet apkārtējo uzmanība viņu tagad mulsina. Viņa ir klusā darba darītāja, kura skaļi ar savu paveikto nekad nelepojas, bet, ja vajag, vienmēr savu iespēju robežās steidz palīgā. No viņas acīm staro labestība. “Liekas, ka neko tik milzīgu nedaru. Izmantoju to, ko māku. Tā kā esmu farmaceita asistents un man ir mājās asinsspiediena mērītājs, cukura līmeņa mērītājs, tad pirms dievkalpojuma es nāku agrāk, un tie, kas vēlas, nāk pie manis izmērīt, piemēram, asinsspiedienu, jo ne jau visiem mājās ir šāds aparāts. Un citreiz izveidojas pat rinda. Ir reizes, kad ar mācītāju aizbraucam uz pansionātu, apmeklējam draudzes locekļus. Neesmu jau pārcilvēks, arī man ir savi mīnusi. Ne jau medaļas dēļ esmu nākusi, eju uz baznīcu sevis pēc. Man to vajag,” stāsta Ina.
Viņa atzīst, ka šis apbalvojums esot bijis ļoti liels pārsteigums, jo neko tādu viņa nebija gaidījusi. Ina vēl joprojām brīnās, kā tik rūpīgi ir izdevies šo pārsteigumu noslēpt līdz pat dievkalpojumam. “Bija paziņots arī maniem bērniem. Kad es ieraudzīju baznīcas durvīs vedeklu ar mazbērnu, tad, godīgi sakot, nesapratu, kas notiek. Domāju, vai tik nav kas slikts atgadījies. Bet, kad ieraudzīju ziedus, mazliet kļuva skaidrs, kas notiks. Nejūtos nopelnījusi šo apbalvojumu, jo neko īpašu nedaru. Jā, es darbojos, bet draudzē ir daudz atsaucīgu cilvēku, piemēram, tagadējā draudzes priekšniece Iveta Zvirgzdiņa, kā arī man ļoti gribas pieminēt iepriekšējo priekšnieci Eviju Samsoni, kuru ļoti cienu, jo viņa ļoti daudz ir paveikusi,” saka I.Šterna.
Jānes pateicība sirdī
I.Šterna stāsta, ka viņas vecāki baznīcā negāja un arī vecvecāki īpaši ne, bet pati pusmūžā pievērsusies ticībai. Nākamgad būs 20 gadi, kopš viņa iet uz baznīcu. “Dzīvē ir dažādas situācijas, un cilvēks jau baznīcu atrod tad, kad viņam ir visgrūtāk. To es arī pa šiem gadiem esmu ievērojusi – kolīdz cilvēkiem ir grūtības, viņi parādās baznīcā. Nāk pat veselas ģimenes. Bet, tiklīdz problēmas atrisinās, viņi pazūd. Bet laikam jau tas nav īsti pareizi, jo jāmāk teikt arī paldies, ne tikai jāatnāk tad, kad ir grūti. Dievs nav zelta zivtiņa no pasakas. Uzskatu, ka ir jānes tāda kā pateicība sirdī, jo pateikties jau visiem ir par ko. Es pateicos par ģimeni, par to, ka man ir labi dēli, ļoti jaukas vedeklas, mazbērni. Viņi visi ir Rīgā. Citi jau pārmet, ko es skrienu katru svētdienu uz baznīcu. Bet es atnāku – padomāju par ģimeni, par bērniem un mazbērniem, palūdzos, un man liekas, ka esmu izdarījusi labu darbu,” atklāj Ina.
Guvusi lielu draudzes uzticību
“Facebook” draudzes profilā ir lasāms, ka I.Šterna ir ilggadēja draudzes locekle un diakonijas vadītāja, šobrīd arī kasiere. Viņa neskaitāmas reizes ir atbalstījusi draudzes pasākumus un vajadzības arī materiāli – gan svētdienas skolu, gan arī atsevišķi bērnus un ģimenes. I.Šterna neļauj izcelt sevis padarītos darbus. Viņa vienmēr bijusi garīgs un morāls atbalsts mācītājiem. Vajadzības gadījumā centusies ar mieru un intelektu atrisināt jebkādas problēmsituācijas. Guvusi lielu draudzes uzticību, vienmēr ir mācējusi uzklausīt cilvēkus. Vairākkārt devusies ekskursijās kopā ar senioriem, lai nepieciešamības gadījumā sniegtu medicīnisko palīdzību vai padomu, jo pēc profesijas viņa ir farmaceite. Piedalījusies talkās un dežūrās dievnamā. Visus pēdējos gadus bijusi draudzes padomes sastāvā.
