Šodien, rakstot par lejasciemiešiem, kas nav aizmirsuši novadnieci Annu Saksi un, viņas ziedu pasaku iedvesmoti, vēlas izveidot ceriņu dārzu, gāju pie sava grāmatu plaukta un meklēju rokā 1966.gadā rakstītās “Pasakas par ziediem”. Gribas atkal tās pārlasīt. Atceros, bērnībā pēc tām, ieraugot pienenes, saulespuķes, vijolītes vai narcises, likās, ka es tās pazīstu daudz dziļāk un ka tās nav vienkārši tikai ziedi.
Kāpēc vēl aizvien mums patīk pasakas? Labās pasakās neuzbāzīgi, bet prātā paliekoši iekļautas daudzas dzīves gudrības, kā arī katrā no tām visbiežāk ir ievīta cerība un ticība uz labākiem laikiem. Reiz dzirdēju kāda psihologa skaidrojumu tam, kāpēc bērni lūdz lasīt vienu un to pašu stāstu vai pasaku daudzas jo daudzas reizes un kāpēc to vajag darīt, lai gan mums, vecākiem, tas var apnikt. Bērni patiesībā vēlas justies droši. To rada jau atpazīstamie tēli, vietas un notikumu secība. Bērns, sākot klausīties, jau zina, kas būs tālāk, un tādā veidā ir pasargāts no negaidītiem pavērsieniem.
Jāsaka, arī izaugot mēs labprāt gribam drošības sajūtu, tomēr dzīve neļauj atkārtot vairākas reizes vienu un to pašu. Mums jābūt pietiekami ekipētiem jaunām un negaidītām situācijām, jo esam taču jau pieaugušie! Lai gan nereti nākas dzirdēt, ka pasakas tomēr starp mums dzīvo, un literātu lomās iejūtas gan mūsu pašu kaimiņi, gan arī valdības un varas pārstāvji. Arī paši esam gatavi noticēt daudzām Nobela prēmijas cienīgām “pasakām”. Kā gan citādāk nosauksi politiķu izmantoto skaisto vārdu ietērpu personīgajām ambīcijām vai nepieciešamībai dabūt cauri “legālā veidā” milzu summas. Asas diskusijas medijos lasāmas šobrīd par tā saucamajām Saeimas koalīcijas deputātu kvotām, kas 2017.gadā bija pieklusušas, bet tagad atkal atdzimst iepriekš nosodītā prakse naudu piešķirt “īpašiem pašvaldību projektiem” vai partiju ideoloģijai atbilstošām nevalstiskajām organizācijām. Tomēr, ja to visu ievij “pasaku cienīgā formulējumā”, tad dzīvs atkal kļūst latviešu teiciens – iet kā smērēts. Bet bez naudiņas, protams, šodien nekā. To mums kādā citā 1986.gadā rakstītajā pasakā par zaķi un kāpostu sēklām jau bērnībā mācīja pieminētā rakstniece. Nebija zaķim naudiņas biļetei, Rīgu tam neredzēt, lai gan zaķis paliek zaķis – izdomāja, kā tomēr tikt uz Rīgu. Pateicoties viņa attapībai, šodien mežā varam lasīt un nogaršot skābenos zaķkāpostus. Neticat? Izlasiet paši!
