Kamēr tu Latvijā izbaudi īsās naktis pirms saulgriežiem, es veros piķa melnajā tumsā Toskānā – šeit tumšs paliek jau desmitos vakarā. Dikti sen, skatoties romantisko filmu par kādu amerikāņu sievieti, kura nopērk māju Toskānā, es vienmēr ilgojos šeit nokļūt. Jā, tiešām viss ir kā tajā filmā – pārsteidzošās senās ēkas un kviešu lauki. Atliek vien apturēt mašīnu, pārlēkt pāri grāvim, un esi jau meloņu laukā. Tomāti aug gluži kā kartupeļi pie mums, pilns lauks – īsti tomātu džungļi. Vidusjūra skaisti zila, bet ar tik nejauki melnām smiltīm, tādu kā granti, ka neviļus sailgojos pēc mūsu jūriņas baltajām smiltiņām. Bet pēc Romas burzmas te, laukos, var atveldzēties.
Mūsu viesnīca mazliet atgādina pili kalnā, lejā ganās zirgi, gaiss smaržo pēc kaut kā salda, visur sisina cikādes. Gar vienu ēkas sienu aug vīnogas – vēl zaļas, bet redzams, ka būs laba raža. Pirms vakariņām mums atnes kaut ko mazos trauciņos. Izrādās, ka tas ir rikotas siers, kam pievienots citrons, medus, loki, lavandas ziedi un kafija. Izklausās pavisam nesavienojamas garšas, bet garšoja fantastiski!
Ko es varu pateikt par itāliešiem? Skaļi, draudzīgi un vienmēr gatavi palīdzēt. Viņus pilnīgi nemaz neuztrauc tas, ka nesaproti viņu valodu, viņi tāpat visu gari un plaši tev izstāsta, ka beigās jau liekas – visu saproti!
Patīk, ka te laukos cilvēki izturas ar lielāku cieņu pret tūristiem, jo pilsētās viņi ir tikai staigājoši naudasmaki.
Rīt dosimies uz Florenci. Domā augšā nekāpšu, pietika jau ar baznīcas kupolu Vatikānā – šaurā eja radīja pavisam klaustrofobiskas emocijas.
Padziedi līgodziesmas par mani arī, jo es šogad īsākās nakts burvību sagaidīšu lidmašīnā uz britu salu. Pasveicini manu Latviju! Es mazliet ilgojos.
