Šur tur pļavās baltas krāsojās pīpenes, bet mežmalas piesaulītē sārtojās pirmās zemeņogas, kad Beļavas pagasta “Kamaldiņos” viesi nebeidza saukt “rūgts” jaunajam pārim. Tālajā 1962.gada 9.jūnijā tur savas kāzas svinēja Austra un Arturs Ābelskalni. Pa šo laiku jau 50 reizes ir uzziedējušas ievas un ceriņi, “Kamaldiņu” dārzā augļus nesušas ābeles, izaudzinātas un tautās palaistas meitas.
Uz tikšanos “Dzirksteles” redakcijā šoreiz Austra ierodas viena pati, jo Arturs bildis, ka viņa visu izstāstīšot labāk. “Viņš jau man nav liels runātājs, “ smejas Austra.
Viņa atceras, ka kara laikā dzīvojusi mammas vecāku mājās Balvu rajona Vīksnā. Ģimenē no trim māsām Austra bijusi vecākā. Lai gan tolaik bijusi maza meitene, viņa labi atminas kara laiku. To, kā uzlidojuma laikā slēpusies grāvī, kā devusies bēgļu gaitās. Labi, ka izsūtīšana ģimenei gājusi garām. Austra pabeigusi arī Vīksnas septiņgadīgo pamatskolu un 1952.gadā atkal atgriezusies savās dzimtajās mājās Beļavas “Kamaldiņos”. Tad iestājusies Stāmerienas lauksaimniecības tehnikumā, lai mācītos par zootehniķi. Šajā profesijā Austra toreizējā Staru sovhozā nostrādājusi tikai dažus gadus. Savukārt Arturs bijis Gulbenes pilsētas puika no Miera ielas. Par abu satikšanos un kopā nodzīvotajiem gadiem Austra stāsta:
Ieskatās staltā muzikantā
– Kaimiņmājās, kas atradās netālu no ”Kamaldiņiem”, man dzīvoja draudzene. Viņai bija dzimšanas dienas svinības, uz kurām bija ielūgti visi tuvējie kaimiņi. Lai būtu lustīgāk, bija sarunāti arī muzikanti, jo draudzenes māte bija iecerējusi kādu no muzikantiem nolūkot savai meitai par vīru. Muzikanti bija brāļi Jānis un Arturs Ābelskalni – jauni stalti armijas formā ģērbušies puiši, tikko no armijas atgriezušies. Spēlēja uz bungām un akordeona. Uz svinībām devos vienkāršā katūna kleitiņā. Kājas bija tenisčības. Kamēr viens brālis spēlēja, otrs dancināja meitenes. Arturs mani uzlūdza uz deju. Man jau viņš iepatikās, tiklīdz ieraudzīju, bet balle abiem pagāja diezgan atturīgi. Pēc balles visi jaunieši devās nakšņot siena šķūnī, bet mani draudzenes mamma tur nelaida. Varbūt tāpēc, ka tolaik mans puisis vēl bija armijā. Tomēr trīs gadi ir ilgs laiks. Tas spēj cilvēkus izšķirt. Tā arī notika. Tad kolhozā bija kartupeļu talkas. Arī abi brāļi tajās piedalījās. Tā pamazām Arturs guva virsroku pār manu sirdi. Kaut kāds spēks mūs tuvināja vienu otram. Artūrs arvien biežāk sāka braukt ciemos pie mums uz “Kamaldiņiem”. Draudzējāmies divus gadus, līdz lūdza manu roku. Tas notika pavisam vienkārši. Viņš man teica: “Austra, es tev laikam nebūšu labs vīrs, bet tu tāpat pie manis nāksi par sievu.” Vienreiz jautāju Arturam, ko viņš domāja, tā sacīdams. “Vai tad man tajā brīdī vajadzēja teikt, ka es tevi mīlu? Tu to jau tāpat to zini,” viņš atbildēja.
Katrs zieds kā atzīšanās mīlestībā
Kāzas “Kamaldiņos” dzērām trīs dienas. Sarakstījāmies Ozolkalna ciema padomē. Man bija balta kleita un plīvurs. Artura māsīca ar savu vīru solīja, ka uz ciema padomi aizvedīs ar savu automašīnu. Gaidījām, gaidījām, kā nebrauca, tā nebrauca. Izrādījās, ka mašīna bija sabojājusies. Ko viņi? Iebrauca pagalmā ar tā saukto “bobiku”. Mājupbraucot uz ceļa bija tik daudz vārtu, ka nespējam vien dot izpirkuma maksu. Aizbraucām arī uz Stāmerienu, kur es vēl tolaik mācījos, jo skolotājs gribēja mūs redzēt. Tā sagadījās, ka tieši kāzu dienā netikām pie fotogrāfa, tāpēc kāzu bilde tapa tikai trešajā dienā pēc tām. Līdzi paņēmām dažādus ziedus. Tajā laikā līgavas pušķu nebija. Visus šos gadus Arturs man vienmēr dāvina ziedus. Kaut vai tā ir turpat pie mājas pļavā plūkta puķīte. Lauku puķes man ir īpaši mīļas, jo tās ir izturīgākas par veikalā pirktajām. Katrs viņa dāvātais zieds man vienmēr ir bijis kā vīra atzīšanās mīlestībā. Pēc kāzām bija doma dzīvot “Kamaldiņos”, bet, tā kā abiem darbs bija pilsētā, sākām raudzīt pēc dzīvokļa.
Greizsirdīgs pēc velna
Greizsirdīgs gan visu dzīvi ir bijis pēc velna! Vēl tagad – pēc 50 kopā nodzīvotiem gadiem – nevar rimties. Arturs visu mūžu ir strādājis par šoferi. Savulaik Madonas rajona Mārcienā izmācījās arī par ekskavatoristu. Brīvajā laikā viņš spēlēja lauku kapelā, bet, tiklīdz apprecējāmies, tā kapelu pameta. Man bija daudz paziņu gan Ozolkalnā, gan Galgauskā. Protams, ka ballēs puiši mani dancināja. Arturs spēlēja, bet es turpat viņa acu priekšā dancoju. Viss bija kā uz delnas, bet vienreiz, kad pārnācām mājās no balles, vīrs pateica, ka vairāk nespēlēs. Kāpēc tā izlēma? Nezinu. Mēs abi savulaik strādājam kādreizējā Lauktehnikā. Bijām kopā gan ikdienā, gan atpūtas pasākumos, kur nu vēl mājās. Reizēm man bija pat kauns, ka Lauktehnikas priekšnieks nāca mani aicināt uz deju, bet Arturs aizstājās priekšā, sacīdams, ka viņš mani izdancinās pirmais. Tagad es gatavojos braukt uz Gulbeni, Arturs arī pošas līdzi. Kā tad mani vienu pašu varot laist? Kas tur būtu ko nelaist! Man taču 15.jūnijā paliks 74 gadi, bet viņam 23.maijā palika 77.
Izaudzinājām trīs meitas. Vecākā meita Velga ar ģimeni dzīvo Rīgā, vidējā meita Sarmīte – Gulbenē, jaunākā meita Agita – Valmierā. Ir arī seši mazbērni. 19.maijā, kad novada domes priekšsēdētāja rīkoja svinīgo pieņemšanu, visas bija atbraukušas. Žēl, ka todien iznāca domstarpības ar pasākuma rīkotājiem. Viena meita ar vīru varēja būt ar mums kopā, bet abām pārējām nācās sēdēt kafejnīcā, gaidot, kad beigsies pasākums. Vismaz visiem bērniem jau gan vajadzēja atļaut būt klāt šajā dienā. Ja arī telpa bija par mazu, tad varēja visu rīkot lielajā zālē. Man bija tā, ka gribēju piecelties un aiziet projām. Ļoti sāpēja sirds par to, kā jutās mani bērni. Tikai redzot, cik Arturs blakām bija mierīgs, arī pati nomierinājos. Cik vien ir bijis iespējams, vienmēr esam atzīmējuši savu kāzu dienu visus šos 50 gadus.
Augusts ir īpašs mēnesis
Kad tā padomāju, laikam jau mūsu ģimenē es esmu bijusi visa vilcēja un lēmēja. Arturs atkal ir darītājs. Īpaši strīdējušies neesam, bet domstarpības ir sanākušas, jo pēc dabas esmu ātra. Varu sadusmoties, tad apgriežos, un atkal viss ir labi. Arturs ir spītīgāks. Viņš var nerunāt visu dienu. Tad es kā muša tik ilgi dīcu apkārt, līdz viņam dusmas pāriet. Kad 55 gadu vecumā aizgāju pensijā, man bija ļoti grūti dzīvot tikai mājās, jo darbā biju pieradusi visus izrīkot, organizēt dažādus pasākumus. Biju strauja un darbīga. Mums nekad nav bijusi runa par šķiršanos. Vai tad kāds cits būtu labāks par manu Arturiņu? Reiz gan tiku teikusi, lai iet projām uz dzīvokli Gulbenē, ja “Kamaldiņos” ir slikti. Arturs toreiz atjokoja, ka neesot īstais vakars promiešanai. Patiesībā mums jau pat nav par ko īpaši strīdēties.
Savulaik mums bija lauku saimniecība ar 25 hektāriem zemes. Visu pamazām likvidējām. Palicis tikai neliels dārziņš un puķu dobes. Vēl ir arī suns, kaķis, gailis un viena zoss. Bija zosu pāris, bet laikam lapsa vienu aiznesa. Tā nu zostēviņš kopā ar gailīti abi staigā pa pagalmu. Rudenī prātojam pārcelties uz dzīvokli Gulbenē, jo nav vairs agrākā spēka, lai ar visu tiktu galā. Būs jau ļoti žēl atstāt māju un laukus, jo tur ir tāds miers. Interesanti, ka mūsu ģimenē augusts ir īpašs mēnesis. Augustā iepazinos ar savu Arturu. Augustā savas kāzas svinēja arī visas trīs mūsu meitas. Parasti vienojamies par konkrētu augusta dienu, lai visi būtu kopā. Tie mums ir īpaši visas ģimenes svētki. Tad bieži vien raugos uz savu Arturu un klusībā domāju, ja vajadzētu dzīvi sākt no gala, nekad viņu nemainītu ne pret vienu citu. Mēs neesam runājuši par mīlestību skaļos vārdos, bet tā vienmēr ir bijusi mums blakām katrā darbā un atpūtas brīdī. Mēs esam spējuši viens otru saprast. Mēs pat ar mīlestību esam strīdējušies,” saka Austra.
