Atgriežoties pie vispārzināmām “aksiomām”, ikviens var kaut ik dienu sev atgādināt, ka katra tauta savu valdību “saņem pēc nopelniem”.
Atgriežoties pie vispārzināmām “aksiomām”, ikviens var kaut ik dienu sev atgādināt, ka katra tauta savu valdību “saņem pēc nopelniem”. Tāpat kā sportists uz pjedestāla ar labi aizvadīta starta izjūtu noliec savu daudz cietušo un potenciāli “krikas” apdraudēto muguru, lai ļautu kārt kaklā izcīnīto medaļu.
Ja domu par “pelnītu valdību” reducē uz Latvijas situāciju, tad tikpat “mūžam dzīvs” kā Barontēva dainu skapja saturs un komisks kā jociņi par blondīnēm un čukčām joprojām ir sarunvalodas teiksmu birums asā pašparodijas griezumā. Par to, ka latvieši mūžīgā dējējputnu aklumā pat gaišā laikā un skaidrā prātā spēj dabūt punus, uzsteberējot uz redzamā vietā atstāta grābekļa. Vai aitas paklausīgumā, ar bubinošiem blējieniem zem deguna ļaujas politiķu padomnieku virtuālajām smadzeņu kompostrēšanas pātagām un velk krustiņus “pareizajos biļetenos”.
Ne pirmo gadu Latvijā noteiktās aprindās brīžiem uzvirmo idejas par grozījumiem Satversmē un nepieciešamību paredzēt vēlētājiem pilnvaras rosināt piešķirt vilka pases pašu augstajā namā iebalsotajiem likumdevējiem. Tiesa, šī doma sabiedrībā un pašu politiķu aprindās izpelnījusies neviennozīmīgu vērtējumu. Vieni iespējamās korekcijas pamatlikumā vērtē kā opozīcijas mārketinga triku vai simbolisku uztura devu politiski dīkai nīkuļošanai, citi savukārt to uzskata par vajadzīgu un demokrātisku “pātadziņu”, ar ko vismaz izlēmīgākajai vēlētāju daļai patrenkāt no kopējā aploka savtīgo interešu biezoknī aizklīdušās avis.
Kopumā ņemot, šobrīd starp vēlēšanām vienīgās balsotāju rīcībā esošās iespējas izrādīt savu attieksmi pret “tautas kalpiem” aprobežojas ar privāta rakstura korespondenci un socioloģiskajām aptaujām. Pūļa apziņā tas kļuvis par ko līdzīgu “pa miglu” un pusskaidrā prātā sarunātam sabiedrības randiņam, kurā otra objekta patiesā seja kļūst redzama tikai nākamajā rītā vai – šajā gadījumā – četrgadē. Alternatīva par leģitīmi korekti formulētu procedūru, kas novestu pie tautas vārdā izkliegta “fui” un tam sekojoša parlamentāriešu “piespiedu atvaļinājuma”, joprojām ir tik vien kā konkrētu opozīcijas partiju skaitāmpantiņš vai kārtējā kaprīze, lai piesaistītu uzmanību.
Jautājums par nepieciešamību ļaut elektorātam lemt pašu ievēlēto priekšstāvju likteni īpaši aktualizējies pēc izpildvaras nesaskaņām ar arodbiedrībām. Strādājošo pārstāvji lēmuši, ka klāt jāķeras nevis zem inflācijas ratiem kapitulējušajai un solījumus turēt nevīžojošajai ministru kompānijai, bet paklausīgajiem balsošanas mehānisma zobratiem Saeimas deputātu veidolā. Arodbiedrības savu nodomu nopietnību gatavas apliecināt, vācot neapmierināto pārstāvāmo parakstus. Tā ka velti būs ar aprakstītajiem papīra blāķiem apelēt pie likumdevēju sirdsapziņas namdurvīm, parakstu vienīgais loģiskais ceļš būtu – uz Valsts prezidenta Valda Zatlera rakstāmgalda. Ja vien Rīgas pils saimnieks spēs būt tikpat izlēmīgs kā savulaik ar ķirurga skalpeli rokā un uz mirkli aizmirsīs par dažiem politiskajiem šeftmaņiem, kas valstiski nozīmīgu lēmumu pieņemšanai kā piemērotāko vietu izvēlas kaut kur netālu no gorillu nožogojuma, kas zina, varbūt tautas sāpe tiks sadzirdēta, bet “simtgalvītis”, ievērojot Satversmi, no ērtajām pozīcijām padzīts. Savukārt, ja nākotnē Latvija kļūs par parlamentāro ūnikumu pasaules vēsturē un mūsu valstī tiks ieviesta konstitucionālā kārtība pēc principa “kas deputātus krēslā iecēluši, tie var arī atcelt”, tas, kā minimums, kļūtu par taustāmu triecienu valdošās elites nesodāmības sajūtai pēc gadiem ierastā saudzēšanas perioda, kad ar skandāliem un virkni sabiedrības interesēm pretēju lēmumu “malkas salauzts” pietiekami daudz. Tā būtu vismaz pietiekami stingra pātaga, ar ko dresētājiem no elektorāta vidus valdīt politiskās arēnas negausīgās plēsoņas.
