Pēdējo nedēļu visbiežāk dzirdētā frāze ir “Sen nav bijis tik skaists rudens!”. Cilvēki kā izslāpuši dodas ārpus lielajām pilsētām uz laukiem baudīt patiešām zelta rudeni. Tradicionālā rudens lapu vērošanas vieta Sigulda tiek pieminēta teju vai katrā ziņu pārraidē. Cilvēki sociālajos tīklos dalās ar košajām dabasskatu fotogrāfijām un smejas cits par citu, salīdzinot to, cik ilgu laiku stāvējuši ar automašīnu sastrēgumā, lai tiktu pie šā foto.
Brīvdienās grābeklim pat nepieskāros, jo šo zeltaino lapu paklāju, ko izkaisījusi manu vecāku stādītā kļava, nemaz negribas slaucīt prom. Iegūlāmies ar abiem suņiem lapās un vērojām debesis. Tik zilas un kontrastējošas ar apkārt notiekošo dzelteni oranžo trakumu, viegli, pūkaini un balti mākoņi slīdot zīmēja savas ainas. Kā bērnībā ļāvos izdomas priekam.
Pienenes un sārtā āboliņa ziedi zālienā, vēlīnās zemenes un tomāti siltumnīcās, cilvēku peldes upēs un ezeros, nesaprotamie rīti pie skapja, kad nezini, ko īsti vilkt mugurā… No rīta gribas aplikt šalli un rokas ietērpt cimdos, bet pēcpusdienā skriet krekliņā un šortiņos pa saules pielietu taciņu – pilnīga neizpratne par to, kāds īsti ārā ir gadalaiks, un prieks par to, ka vismaz krāsainie koki palīdz tikt skaidrībā.
Un tad pēkšņi tu saproti – pati daba mūs sveic valsts simtgadē! Mēs tiekam lutināti ik dienas visa gada garumā, daba mums katru dienu parāda, cik skaista ir mūsu Latvija. Un sirds ietrīsas, kad saproti – es esmu maza daļiņa no mīļās, krāšņās Latvijas.
Ievelc dziļāk gaisu krūtīs – tas ir tik svaigs, tik tīrs un savs! Un izdari vienu no simts labajiem darbiem – sev, man un Latvijai!
