Vakar, Zinību dienā, ciemojoties divās mūsu novada skolās un raugoties visu rudens ziedu uzvaras gājienā, prātā atsaucu pati savu skolas gaitu sākumu. Vērojot šīs dienas svinīgās daļas norisi, klusībā priecājos, ka, ejot laikam, tik daudz kas ir mainījies. Agrāk pat iedomāties nevarējām, ka 1.septembris skolā iesākas vispirms ar svētbrīdi baznīcā un tikai tad turpinās skolas zālē vai pagalmā, ka skolēnus un pedagogus uzrunā mācītājs un svinīgā pasākuma laikā viss skolas kolektīvs apvienojas vienotā enerģētikā. Tas liecina par to, ka arī skolas gaitu sākumam ir vajadzīga svētība. Ar patiesu un aizkustinošu prieku raudzījos, kā, pasniedzot savai klases audzinātājai ziedus, puiši un meitenes vairs neatkāpjas metra attālumā no viņas, bet paši steidz apkampt un samīļot savu skolotāju, kura viņiem atbild ar to pašu. Skolas ikdienā, protams, neizpaliks bargi aizrādījumi, iebildumi, tomēr skolas ikdiena nav iedomājama bez sirsnības. Joprojām atceros, ka, būdama pirmklasniece, divas reizes tiku izsaukta visas skolas priekšā un kaunināta, ka neesmu klausījusi dežurantu un pa skolas kāpnēm lejup kāpusi pa nepareizo pusi. Otrreiz, ka aiz matiem vilkusi klasesbiedreni. Neviens pat nepajautāja, kāpēc tā rīkojos, tikai dienasgrāmatā uzvedībā divnieks un piezīme. Lai gan manai rīcībai bija pamatots iemesls. Tāpēc priecājos, ka šodien skolotāji ir gatavi uzklausīt, gatavi izprast paša lielākā blēņdara rīcību, jo bieži vien aiz tās stāv bērna sirds, neizrunāta smaguma pilna.
