Kāda sieviete minēja, ka Patrīcija Brekte esot dabas brīnums. Jau trešajā paaudzē viņa pārmatojusi mākslinieka dvēseli.
Kāda sieviete minēja, ka Patrīcija Brekte esot dabas brīnums. Jau trešajā paaudzē viņa pārmatojusi mākslinieka dvēseli.
To, ka viņa nesaraujami ir saistīta ar senču saknēm, pierāda kaut vai tas, ka vietu savai pirmajai personālizstādei “Auto dīkstāve” 24 gadus vecā P.Brekte, izvēlējusies Lizumu – vietu, kur pagājušas viņas bērnības dienas, kur dzīvojis viņas vectēvs – mākslinieks Jānis Brekte, arī viņas māte – māksliniece Ilona Brekte.
Mūsdienīgie darbi skatāmi Lizuma vējdzirnavās. Patrīcija pati min, ka viņas izstādes mērķauditorija ir nejaušs garāmgājējs. Tas gājējs, kas Lizuma centrā pamana Dzirnavkalnu un vecās laukakmeņu mūra dzirnavas, kurām nepieciešams siltums un apdzīvotība. Tieši tādēļ Patrīcija nolēmusi radīt kaut ko tik sen aizmirstu – veidot dzirnavas par muzeju, atklājot tur izstādi. Mākslas izstāde ir kā atslodzes punkts no patiesās lauku ikdienas, kā kaut kas skaists, saprotams un vienkāršs, lai jebkurš cilvēks, kaut vai tas būtu nejaušs garāmgājējs vai vienkāršs lauku ceļotājs, vai vietējais, var ieiet un to apskatīties. Mākslas pazinēji saka, ka jaunās mākslinieces glezniecības stils nav pielīdzināms nevienam citam Latvijas māksliniekam.
Mēs abas saskrienamies tikai uz dažām minūtēm pēc izstādes oficiālās atklāšanas. Patrīcija priecīgi smaida, visapkārt ir draugi un studiju biedri, vecāki, pat prorektors. Mūsu saruna par mākslu un sajūtām Lizumā rit tik ātri, nu gluži kā auto pa lielceļu.
– Ko tu vēlies pateikt ar saviem darbiem?
– Es ienesu pilsētu laukos. Manas izstādes tēma ir izteikti urbāna – Itālijas ainavā tipiski transporta līdzekļi. Tie ir velosipēdi, motorolleri un minivāģi. Šie braucamrīki gadu laikā ir kļuvuši par vienām no manām spilgtākajām asociācijām ar sirdij tuvo Itāliju. Mašīnas un ar tām saistītā vide ir kā apliecinājums manai personiskajai attieksmei pret transporta izpratni kā kulta objekta modeļiem – velosipēdu burzma, motorolleru čupa un vientuļais minivāģis, kam jaudas iegūšanai nepieciešama elektrība.
Autoportreti, ceļa zīmju fragmenti, šosejas ir kaut kas līdzīgs foto modeļu portretiem uz žurnālu vākiem un aksesuāriem. Tāpat kā kulta personības arī leģendārie auto cilvēkiem paliek atmiņā. Kad sabiedrības modē ir jaunākais, populārākais, es vēlos akcentēt kaut ko vecāku, paspilgtināt arhaisko klātbūtnes efektu.
Lizuma vējdzirnavu pirmajā stāvā ir skatāms Florences, otrajā stāvā – Venēcijas gondolas, trešajā stāvā – Latvijas auto, kas redzēti Mākslas akadēmijas stāvlaukumā.
– Cik ilgā laikā darbi tapuši?
– Darbus realizēju pēdējos trīs mēnešos, bet skices tapa pirms gada, pat diviem. Akadēmijā bija aizņemts laiks, jo mācos maģistrantūrā, arī “grafiķos”. Uzrakstīju projektu Kultūrkapitāla fondam, un tas bija kā pēdējais grūdiens – saņēmu naudu, lai varētu nopirkt audeklu un krāsas, un varēju atvēlēt laiku tikai gleznošanai.
– Vai, tavuprāt, viss ir izdevies?
Šobrīd jūtos iztukšota un atvērta jaunām idejām. Došos uz Berlīni un domāju, ka pēc ceļojuma es būšu guvusi jaunu informāciju, kas varētu parādīties manos darbos. Varbūt ne vairs automašīnas, varbūt kaut kas cits (smaida).
– Dzirnavas ir piemērota vieta izstādei?
– Jā. Jūnijā, kad svinējām Lizumā vārdadienu, kā joku minēju, ka mana personālizstāde notiks dzirnavās. Vecāki par to tiešām smējās, jo bija tik daudz darbu, lai to izdarītu. Tad arī uzrakstīju neoficiālu līgumu, ka mani mīļie cilvēki parūpēsies, lai dzirnavām būtu atkal abi spārni un es – par saviem mākslas darbiem. Abas puses līgumu turēja, tādēļ manas personālizstādes atklāšanā vējdzirnavas ir tikušas pie abiem spārniem, apkārtne ir sakopta. Manos darbos jaušama zināma kārtība, uz dzirnavu pelēcīgajām, haotiskajām sienām tie lieliski izceļas. Šobrīd man liekas, ka labāku vietu es nebūtu varējusi izvēlēties.
Tavas sajūtas Lizumā?
Skaistas emocijas. Kad esmu padzīvojusi kādu laiku Rīgā un atbraucu šeit, tad lidoju. Es nevaru dzīvot tikai Rīgā, man vajag Lizumu, mani burtiski velk uz šo pusi. Kaut vai uz nedēļu, kaut vai uz dažām dienām, bet man ir svarīgi uz šejieni ik pa laikam atbraukt. Lizums man ir gluži kā zāles, tas mani dziedina. Domāju, ka bērnība Lizumā ietekmējusi manu tālāko pasaules redzējumu un ļauj asāk uztvert ikdienišķo, kas parastam pilsētniekam visbiežāk iet secen.
– Vai Lizumā arī tapusi kāda ideja darbam?
– Protams. Ilgi esmu dzīvojusi šeit pa vasarām, te esmu guvusi daudzas idejas prakšu darbiem.
Jūties kā dabas brīnums?
Nezinu, vai tas nav pārāk skaļi teikts. Jā, es esmu uzaugusi ar otām, nevis ar lellēm. Atceros, kā vecvectēvs gleznoja. Visu laiku esmu redzējusi, kā mamma glezno. Vecāki mani nekad nespieda iet mākslas skolā. Ļāva izvēlēties pašai, un tas ir fantastiski. Man bija izvēle spēlēt klavieres vai gleznot. Es izvēlējos pēdējo.
Aiz dusmām nekad nav bijis jāsaplosa darbs?
– Nē, nekad. Es esmu garastāvokļa cilvēks. Ja es jūtu, ka man gleznošana tajā dienā nepadodas, tad es to nedaru. Labāk aizeju prom no darba, lai to nesabojātu. Savukārt, kad ir vajadzīgais noskaņojums, varu istabā nosēdēt dienām ilgi un gleznot. Reizēm draugi dusmojas, ka es viņus tajā brīdī aizmirstu (smejas). Tad es atkal varu doties ceļojumā, aiziet izdejoties nedēļas nogalē un ar jaunām sajūtām pievērsties darbam.
– Viegli dzīvot mākslinieku ģimenē?
– Ir labi, ka mamma ir radošs cilvēks. Tētis nav saistīts ar mākslu, bet viņš visu laiku mums ir audzis līdzi. Ja man ir nomestas otas un krāsas, tad viņi pieņem, ka esmu uz radīšanas viļņa. Citiem maniem draugiem, kam vecāki ar mākslu nav saistīti, šāda mākslinieciskā nekārtība reizēm nav saprotama. Vienu gan zinu droši, es nevarētu strādāt no pulksten 9.00 līdz 17.00. Es varu radīt bildes, piedalīties mākslas projektos, bet tikai tad, kad es to sajūtu ar visu sirdi un esamību. Man patīk, ja mans darbs rada manī emocijas, un es atkal varu radīt emocijas citiem.
– Vai esi līdzīga dvīņubrālim?
– Brālis Kristians mācās Mākslas akadēmijas 4.kursā. Kad pasmaidām, tad esam līdzīgi, bet domās un darbos mēs esam pilnīgi atšķirīgi. Es gan priecājos par radošajiem cilvēkiem, kas man ir apkārt. Brālis domā citādāk, un man ir interesanti uzzināt viņa viedokli un uzskatus. Ar viņa acīm es bagātinu savus uzskatus.
– Izstādes atklāšanā pateici paldies pilnīgi visiem cilvēkiem, kas palīdzējuši kaut ar labu vārdu. Vai vienmēr māki visiem pateikties?
Kurš tad māk pateikties īstajā brīdī? Vienmēr jau labie vārdi atrodas pēc tam. Taču es ļoti priecājos, ka izstādes atklāšanā pie manis ir kursabiedri un draugi. Vesels pulks. Jā, visi ar mašīnām manis dēļ atbrauca no Rīgas. Kaut arī vienam draugam nākamajā dienā jābrauc uz Helsinkiem, viņš gribēja būt ar mani izstādes atklāšanā.
– Vismaz šodien jūties laimīga?
– Jā, ļoti laimīga.
Par Patrīciju izstādē dzirdētie viedokļi
– Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors Aleksejs Naumovs:
Patrīcijai ir daudz cienītāju. Zinu viņas daiļradi, viņai ir labi un ģeniāli darbi. Meitene ir ļoti aktīva, to pierāda kaut vai tas, ka izstādi var izveidot tik tālu no Rīgas.
– Draugi:
Ja nebūtu Patrīcijas, tad būtu grūta dzīve. Viņa ir ļoti pozitīvs cilvēks. Viņa ir viena no rektoriem. Kā viņu satiec, tā ir laime un prieks mācīties. Uzreiz ir smaids pār
lūpām, jo viņa ar savu pozitīvismu panāk, ka cits jūtas laimīgs. Patrīcijas darbos atspoguļojas ritms, kurā viņa dzīvo, tas, kā viņa jūtas.
– Māksliniece Māra Brašmane:
Patrīcija ir absolūtais C vitamīns, pozitīvais elements. Kad viņas nav klāt, tad pietrūkst Patrīcijas dzīvesprieka, humora, pozitīvisma, turklāt viņa vēl brīnišķīgi glezno. Kas vēl var būt labāks? Lai viņai veicas!
– Bijusī gulbeniete Edīte Gorkina:
Patrīcija ir dabas retums, viņa ir brīnums, jo viņas talants jau iet
caur trešo paaudzi. Dievs tur ir piestrādājis un arī viņas vecāki.
