Šogad iedzīvotāji sevi par Latvijas patriotiem atzinuši biežāk nekā iepriekšējos gados. Gandrīz 75 procenti Latvijas iedzīvotāju sevi uzskata par Latvijas patriotiem, tā liecina pēdējās aptaujas.
Šogad iedzīvotāji sevi par Latvijas patriotiem atzinuši biežāk nekā iepriekšējos gados. Gandrīz
75 procenti Latvijas iedzīvotāju sevi uzskata par Latvijas patriotiem, tā liecina pēdējās aptaujas. Likumsakarīgi, ka jautājums par patriotismu aktualizējas tieši laikā, ka svinam valsts dzimšanas dienu. Man šķiet, ka patiesībā arī tie 18 procenti, kas sevi par tādiem neuzskata, savā ziņā varbūt pat nenojauš, ka patriotisma jūtas mājo arī viņos. Iespējams, vainīgi stereotipi. Tādēļ laikam nebūtu vērts uztraukties, ka patriotisms ir saistīts ne tikai ar daiļrunību vārdos vai došanos uz barikādēm. Patriotismam taču ir tik dažādas izpausmes! Manuprāt, vienlīdz lieli patrioti ir gan tie, kas aizdedz svecīti par piemiņu kritušajiem par Latvijas neatkarību, gan tie, kas vairākas stundas skandināja Latvijas vārdu “Skonto” stadionā, jūtot līdzi mūsu futbolistiem. Varbūt cilvēkiem ir nepieciešama tieši šāda patriotisma izpausme? Un tieši tādēļ negribas piekrist tiem, kas saka, ka tik vienoti, kā dziesmotajā revolūcijā, latvieši vairs nebūs nekad. Šajā laikā, kad tik strauji maināmies mēs paši, mainās arī patriotisma izpausmes. Un kas zina, kādas būs mūsu izjūtas, pieminot Latviju vēl pēc
15 gadiem, kad svinēsim mūsu valsts simtgadi. Esmu gandrīz vai pārliecināta, ka katrs sirds dziļumos mīlam savu valsti, varbūt katrs citādāk, bet tas arī saprotami, jo katrs esam tik atšķirīgi.
Zināms paradokss, mēs esam par savu valsti, bet valsts kā mūris pret mums, precīzāk tās radītās institūcijas, kas it kā taču radītas ar mērķi palīdzēt iedzīvotājiem. Bet tās ir tik bezpalīdzīgas, sapinušās likumu un noteikumu valgos, ka visbiežāk palīdzēt sev varam vien paši. Un pamatoti to var dēvēt arī par patriotismu. Pirms kāda laika aicinājām palīdzēt Alvim, 19 gadus vecam puisim, kuru liktenis nosēdinājis ratiņkrēslā. Alvim steidzami bija nepieciešama operācija, jo bija radušās komplikācijas, kas radīja draudus puiša dzīvībai. Tagad par mūsu ziedoto naudu Alvis var ārstēties Rīgā. Un atkal mums jāsasparojas un jāpalīdz sešus gadus vecajam puisītim Dzintaram. Kamēr runājos ar Dzintara vecmāmiņu par to, cik grūti viņam ir izrunāt pat savu vārdu, cik smagi elpot, par to, kādas gan sekas var atstāt neskaitāmās operācijas narkozē, par to, ka Dzintaram tāpat kā visiem bērniem patīk rotaļāties, skriet, sportot un kā viņš neveiksmīgi nokritis no līdztekām un lauzis roku, puisēns bija nolicis galvu uz galda. Mazais cilvēkbērns vienkārši bija noguris no slimības. Un vēl: Dzintaram ir tik skumjas acis, tik neraksturīgi sešgadīgam bērnam… Mēs varam viņam atgriezt dzīvesprieku! Darīsim to!
