Raitim Dziedātājam ir kur apgriezties Latvijā
Jums patīk asprātīgā, mūžam mainīgā „Zelta zivtiņas” reklāma, kuru regulāri rāda Latvijas Televīzijā? Katrs jaunākais sižets ir kā vēl viena vizualizēta anekdote! Vai ir ienācis prātā, kā šai reklāmai izdodas parādīt arvien jaunas, interesantas aktieru sejas? Atbilde ir – šīs sejas ir nākušas no tautas. Gulbenē dzimušais 45 gadus vecais Raitis Dziedātājs ir viena no „Zelta zivtiņas” jaunajām sejām. Viņu redzam autobusa šofera lomā sižetā, kurš spogulī novēro sekotājus un jautā: „Kāpēc viņi tā dara?” Un Raita balsī ieskanas tik mīļa un tuva “gulbeniskā” intonācija…
Raitis jau sen ir pilntiesīgs rīdzinieks, taču nekad neslēpj savu izcelšanos. „Nemaskējos. Vienmēr visiem saku, ka esmu no Gulbenes, pirms 30 gadiem pabeidzu Gulbenes astoņgadīgo skolu Sarkanajā pilī. Ļoti žēl, ka šodien tā stāv bez dzīvības pazīmēm,” viņš klāsta. Prom no vecāku mājām viņš ir jau kopš vidusskolas gadiem. Patstāvīgas dzīves gaitas Raitis ir sācis agri. Tagad viņš atzīst, ka arvien biežāk sāk lūkoties dzimtā novada virzienā. Viņu velk uz mājām. Vasarā Raitis ar sievu Ramonu un saviem trim bērniem cenšas pēc iespējas biežāk būt Gulbenē, arī Lejasciemā, kur ir dzimtās vecvecāku mājas. Pamazām ģimene šīs mājas vēlas atjaunot. Raitis ir pārliecināts, ka pensijas vecumā dzīvos tieši tur. Taču pagaidām Raitis vēl ar pilnu krūti viss ir iekšā Rīgas dzīvē. Viņa un dzīvesbiedres prioritāte ir ģimene, bērni, no kuriem tikai viens – 22 gadus vecais Krišs – ir nostājies uz savām kājām, bet 20 gadus vecā Madara un 13 gadus vecā Gundega vēl ir skolojamas.
„Mūsu ģimenei nav mersedesa un citu mantu, ar kurām dižoties. Toties mums ir trīs bērni. Abi ar sievu nākamgad svinēsim sudrabkāzas. Laikam esam vecmodīgi, ņemot vērā, ka puse manu kādreizējo klasesbiedru no Gulbenes astoņgadīgās skolas laikiem ir jau reizi izšķīrušies un sagājušies ar jauniem partneriem,” saka Raitis. Vaicāts, vai nekad nav gribējies doties peļņā uz ārzemēm, viņš saka: „Naudas raušana nespēj atsvērt to, ko dod dzīvā vecāku saikne ar bērniem. Ar bažām skatos, ka Latvijā tagad izaug pirmā to bērnu paaudze, kuru vecāki ir peļņā ārzemēs. Tās dvēselītes tomēr ir salauztas. Mūsu ģimenē ir gājis visādi, ir bijuši arī brīži, kad dzīvojām trūcīgi, taču mēs ar sievu saviem bērniem visu laiku esam bijuši klāt,” saka Raitis. Vēl ciešāk vecāku misijas apzināšanās bijusi pēc pirmdzimtā dēla traģiskā zaudējuma agrā mazotnē. Par to Raitis nerunā. Vien piebilst, ka kaut ko tādu aizmirst nevar nekad.
Viņa maizes darbs Rīgā ir pie automašīnas stūres. Pēdējā laikā Raitis strādā tieši par taksometra šoferi tā saucamajā ekonomiskajā klasē – uz izsaukumiem. Viņš saka, ka darbs ļāvis labi iepazīt visdažādākos cilvēkus un Rīgas nakts dzīvi. Ne reizi vien Raitis pie sevis ir šķendējies par Latvijas bezzobainajiem politiķiem, kuri ne tikai salaiduši grīstē daudzus valstij svarīgus ekonomiskos jautājumus, bet arī pieļāvuši narkotiku izplatību. Kādi ir šīs sērgas patiesie apmēri, to Raitis savā ikdienas darbā redzot ļoti labi. „Paldies Dievam, ka vismaz tika izskausts “spaiss”. Tas bija kaut kas šausmīgs! Jaunieši no šīs vielas kļūst neadekvāti. Kā zombiji. Lielā mērā tās ir sociālās sekas. Pēc narkotikām tiecas jaunieši, kuriem ir pietrūcis vecāku uzmanības, mīlestības,” viņš saka.
Satraucot arī tas, ka Rīga tomēr ir tik izteikti krieviski runājoša pilsēta. „Ja man kā taksometra šoferim dienā ir kādi trīs vai četri izsaukumi no latviešiem, tas jau ir brīnums. Pārsvarā pakalpojuma pircēji ir krieviski runājošie cilvēki,” stāsta Raitis. Tajā pašā laikā viņš uzsver, ka uz šo iedzīvotāju daļu arī nevar lūkoties kā uz viendabīgu masu. Krieviski runājošie ļoti atšķiroties. Un šī mēraukla ir intelekts.
„Treniņbikšu līmeņa ļaudis ir visbīstamākie Latvijai. Tieši ar šo „līmeni” rēķinās Krievijas masu propagandas līdzekļi. Ļoti negribētos, ka Latvijā atkārtojas 1940.gads jeb X notikums. Taču arī krieviski runājošo cilvēku noskaņojums Rīgā šajā jautājumā ir ļoti atšķirīgs – tie, kuriem ir īpašumi Latvijā, saprot: zūdot Latvijas neatkarībai, arī tagadējiem Latvijas krieviem vairs nebūs luksusa automašīnu un savrupmāju,” saka Raitis.
Kādreizējam Kultūras koledžas absolventam, kurš apguvis gan aktiermākslas, gan režijas pamatus, taksometra šofera reālā dzīve un pieredze šķiet daudz spilgtāka par jebkuru filmu. Sevišķi nedēļu nogalēs. Raitim ir iespēja salīdzināt, jo viņš iespēju robežās filmējas reklāmās un epizodēs dažādās aktierfilmās, ja viņa seja režisoriem liekas saistoša. Raitis ir saistījies ar vairākām kastinga aģentūrām. Ar lepnumu viņš uzsver, ka savulaik ir darbojies Gulbenes Tautas teātrī pie Imanta Jaunzema un vēlāk iestājies Kultūras koledžā – 33 gadu vecumā! „Kad pirmoreiz iegāju auditorijā, jaunieši piecēlās kājās. Jautāja man, vai būšu viņu pasniedzējs. Atbildēju, ka būšu kursabiedrs!” atceras Raitis. Ticis toreiz budžeta grupā un diplomdarbs viņam bijis Staru kultūras namā organizētais Mārtiņdienas pasākums. Par diplomdarba vadītāju Raitis bija izvēlējies Inesi Stalidzāni.
Piedaloties spēlfilmu masu skatos, kādreiz varējis nopelnīt 25 līdz 50 latus dienā. „Tagad tas cipars ir nokritis līdz 20 eiro par dienu. Vai ir vērts, ja masu skatu dalībniekiem jānīkst filmēšanas laukumā no pulksten 6.00 rītā līdz pulksten 3.00 naktī?” vaicā Raitis. Un tomēr palaikam viņš riskē. Pavasarī esot piekritis filmēties epizodē Krievijas spēlfilmā „Mammas 3”, kas tika uzņemta Cēsīs. „Skaitījās, ka tur notikumi it kā norisinās Polijas pilsētā. Filmēšana notika divas dienas. It kā svinējām jauno gadu, bija jāpriecājas,” stāsta Raitis. Krievijas televīzijas seriālā „Dēls”, kuru arī filmēja Latvijā, Raitis tēlojis policistu, kurš ierodas no ģimenes izņemt bērnu. Ir bijis vēl daudz citu epizožu dažādās krievu filmās. Starp citu, vienā no tām sava loma bija arī gulbenieša Aivara Krūmiņa restaurētajai automašīnai, kura savulaik filmēta arī latviešu grāvējā „Baisā vasara”. „Krievu filmā šai automašīnai uz sāniem bija uzlīmēts krusts un tā skaitījās mediķu mašīna. Es tēloju sanitāru, kuram automašīnā jāpalīdz iecelt cietusī,” stāsta Raitis. Bet Latvijas Televīzijas projektā „Dzīves krustcelēs” viņš iejuties tēva lomā, kura nepilngadīgais dēls vēlas dzīvot kopā ar pieredzējušu sievieti. Citā televīzijas projektā – „Runāsim atklāti!” – viņš bija sievu zaudējuša vīra lomā un uzzināja, ka nelaiķe visu mantojumu novēlējusi savam ārlaulības dēlam, par kura eksistenci vīrs nemaz nav zinājis. „Uz to brīdi esmu tēlā. Un cauri!” stingri saka Raitis. Tomēr pati mīļākā viņa loma ir būt par Salatēti. „Būs jau 13.sezona! Esmu tāds Salatētis, kas ar bērniem iet rotaļās, dauzās un tikai pēc tam izdala dāvanas,” atklāj Raitis.
Taču patiesībā mūzika Raitim ir pati mīļākā no visām mūzām. Viņš gribētu Gulbenes novadā reanimēt estrādes mūzikas grupu skates jeb, kā agrāk tās sauca , – tarifikācijas. Viņš pats ar mūzikas mīlestību saslima jaunībā, kad Guntars Eniks viņu uzaicināja sākumā būt par gaismotāju savai grupai „Kodols”. Bundzinieka Aināra Dekšņa ietekmē Raitis sāka klausīties džezu, blūzu un pamazām arī pievērsās „bungošanai”. Tas bija pirms 30 gadiem! Sākumā Raitis spēlēja bungas Stāķu grupā, kurā tolaik muzicējis arī Vilnis Sliņķis, kurš tagad ir prokurors Alūksnē. Raitis ir muzicējis arī kopā ar Rīgā labi pazīstamo Gulbenes mūziķi Grigoriju Gorodko grupā „Sliede”. Vēlāk Raitis turpināja pārvaldīt ritmu Rīgas grupā „Skumjie akmeņi” un visbeidzot – grupā „Adamsu famīlija”, kura pastāv jau 11 gadus.
15.novembrī šī grupa kopā ar draugiem muzicēs Gulbenē, „Kantes krogā”.
