Novembris – Latvijas iedzīvotāju patriotisma mēnesis, kurā mēs atceramies savas valsts vēsturi, lepojamies ar savu valsti, cenšamies novērtēt tās izaugsmi un vairāk nekā jebkad būt tai piederīgi, tieši patriotisma jūtu vadīti. Vārdnīcā vārdam “patriotisms” ir skaidrojums: savas dzimtenes, tautas mīlestība, uzticība savai dzimtenei, tautai, gatavība pašaizliedzīgi darboties to labā. Šī sajūta kā vilnis savu visaugstāko punktu sasniedz tieši laika posmā, kad svinam mūsu valsts nozīmīgākos svētkus – 11. un 18.novembrī. Tad pamazām tas viss noplok, un mēs atkal iegrimstam reālajā ikdienā, un lielākā daļa no mums šīs patriotisma jūtas noliek malā līdz pat nākamajam gadam. Dzīvot brīvā un neatkarīgā valstī laikam ir jebkuras tautas lielākais sasniegums, kas paver neierobežotas iespējas pilnveidot un izpaust sevi visdažādākajās jomās. Par to, lai tā būtu, ir parūpējušies mūsu priekšgājēji pirms 30 gadiem, bet mums atliek vien kopt un neļaut “apsūnot” viņu veikumam, lai nākamās paaudzes mantojumā no mums saņemtu attīstītu, neatkarīgu valsti. Un tieši tam jau arī ir vajadzīgs šis patriotisms, kuru var iegūt tikai un vienīgi audzināšanas rezultātā. Ar to nevar piedzimt un to nevar nopirkt, taču to var iegūt un var arī pazaudēt. Ja tauta jutīs, ka par viņu rūpējas valsts, tad arī tautai būs iemesls rūpēties par valsti. Pagaidām liela daļa iedzīvotāju šīs rūpes izjūt minimāli, varbūt tieši tāpēc Lāčplēša dienā pie ļoti daudzām mājām Gulbenē neplīvoja Latvijas karogi, svecītes dega vien atsevišķos māju logos un iztrūkstošā lāpu gājiena pēc šie svētki stipri atšķīrās no nu jau desmitiem gadu pierastās kņadas. Tiesa, tas netraucēja ļoti daudziem gulbeniešiem individuāli doties pie Gulbenes Brīvības pieminekļa un aizdegt lāpas un svecītes, lai godinātu Latvijas brīvības cīnītājus, kā rezultātā vēlā vakarā svecīšu klājiens no citos gados redzētā neatšķīrās. Pie pieminekļa bija daudz jaunu cilvēku un bērnu. Var jau būt, ka mazajiem tā vairāk bija izklaide un piedzīvojums, nevis goda un cieņas apliecinājums, bet tieši tur jau arī sākas šī patriotiskā audzināšana. Jau dienā bērnudārzu grupiņu bērni audzinātāju pavadībā apmeklēja pieminekli, un var jau būt, ka to atcerēsies tikai viens no mazajiem apmeklētājiem, bet mammām un tētiem to mājās stāstīs daudzi. Būs iemesls par to parunāt, un, pašiem negribot, viena kripatiņa patriotisma iesēdīsies mazā cilvēka atmiņā.
