Esam tik atšķirīgi! Kā audumā savīti dažādi ornamenti, tādi arī mēs ar savu rakstu. Iespējams, no tā cēlies vārds “raksturs”, ar vārdiem spēlējas ģimenes terapeits Sandis Ratnieks, ieskicējot cilvēka personības daudzšķautnainību. Kā neapstrādāts akmens tā dzīves laikā tiek slīpēta un pulēta, varbūt pat dauzīta un šķelta vai gluži kā māls mīcīta un veidota. Kādam jābūt rezultātam? Kas traucē to iegūt? Cik daudz šos procesus var ietekmēt citi un pats rakstura glabātājs? Mūžīgie jautājumi, kurus mēģinām šķetināt arī kopā ar Sandi.
Četri vispārīgi tipi
“Raksturs ir psiholoģisku īpašību kopums, kas piemīt indivīdam un var būt ļoti dažādās kombinācijās. Zināmā mērā tas ir sinonīms vārdam “personība”. Atskatoties vēsturē, jau Hipokrāts bija ievērojis, ka cilvēki ir atšķirīgi. Viņš uzskatīja – organismā riņķo dažādu krāsu šķidrumi, un atkarībā no šīs vielas daudzuma Hipokrāts izdalīja četrus temperamentus (kas ir senākais termins psiholoģijā) – melanholiķi, sangviniķi, holeriķi un flegmatiķi. Pārējie autori mēģinājuši šo ideju attīstīt, iespējams, lietojuši citus terminus, taču doma paliek tā pati,” stāsta ģimenes terapeits. Tomēr senais iedalījums, kas stabili izplatījies līdz mūsdienām, ir ļoti vispārīgs, tāpēc sevis izzināšanai jāņem talkā vēl citi līdzekļi, piemēram, personības noteikšanas testi.
Katram savu pieeju
Viens no lielākajiem neatbildētajiem jautājumiem personības izpētē ir – cik lielā mērā rakstura īpašības iemantojam ģenētiski un cik daudz tās ietekmē ārējās vides faktori, piemēram, attiecības un dzīves pieredze? “Ģimenē aug divi bērni. Abi saņēmuši līdzīgu audzināšanu un relatīvi vienādu attieksmi, tomēr rezultāts ir atšķirīgs un simtprocentīgi neatbilst vecāku iecerei – kaut kas saglabājas no paša bērna. Varam to ietekmēt, bet ne mainīt,” pārliecināts S.Ratnieks, mudinot tētus un mammas uzmanīgi vērot atvases un katram atrast savu pieeju. Ja viens bērns norādījumam paklausīs uzreiz, otram, iespējams, būs rūpīgi jāpaskaidro iecerētais.
Lielos vilcienos atšķiras arī zēnu un meiteņu audzināšana, tomēr, ņemot vērā, ka līdz galam tā arī neizdosies tikt klāt bērna personības dziļākajiem slāņiem, jācenšas viņu pēc iespējas vairāk «atvērt», izmanot mazā cilvēka vēlmi izzināt pasauli, piedalīties, veidot un socializēties. Noslēgtībai un vientulībai ir sava vieta, tomēr cilvēks ir sociāla būtne, tā atrod sevi un gūst piepildījumu, kontaktējoties ar citiem, stāsta ģimenes terapeits.
Sava rakstura ķīlnieki
Apmierinātība ar dzīvi, spēja just prieku un piedzīvot skaistus, laimīgus mirkļus ir būtisks dzinulis un mērķis, kura sasniegšanā liela nozīme arī indivīda personībai. “Cilvēks saprot – jārīkojas, apzinoties, ka kaut kas nav kārtībā. Neesot īsti apmierinātam ar savu eksistenci, sākam meklēt cēloņus. Vai iespējams mainīt personību? Gribētu ticēt, ka jā! Jautājums vien, cik daudz un dziļi?”
Dzīves kvalitāte ir grūti izmērāms lielums, kas ietver fiziskos, psiholoģiskos un garīgos aspektus, un personība – ļoti sarežģīta parādība, ko ietekmē dzīves pieredze un pasaules skatījums. Šīs lietas nav tik viegli grozāmas, atzīst Sandis.
Drīzāk cilvēks kļūst par sava rakstura un dzīves pieredzes ķīlnieku, kas traucē realizēt iecerēto. “Pastāv faktori, par ko ikdienā nedomājam un neievērojam, bet tie ietekmē mūsu dzīvi. Šīs likumsakarības varētu ielikt kopsummā – dzīves scenārijs. Varam iespaidot to ar katru savu lēmumu, bet ne radikāli,” atzīst ģimenes terapeits. Cilvēkam ir raksturīgi pārvērtēt savas spējas un neapzināties robežas.
Agresijas cēloņi
Raugoties uz indivīda rakstura tendencēm, manāmas tā gaišās un arī tumšās puses. Visiem piemīt emocijas, kas, kombinējoties dažādiem apstākļiem, izpaužas uzvedībā, tomēr ir cilvēki, kam melnais un negatīvais iepinies raksturā un personībā. “Negribu ticēt, ka bērns piedzimst agresīvs. Domāju – tas saistīts ar neatrisinātiem konfliktiem, apspiestām dusmām, ko rada neapmierinātība, nespēju kontrolēt impulsus. Zēni ir agresīvāki par meitenēm, ko nosaka hormoni, bet ne visi palaiž rokas! Agresivitāte ir dusmu izpausme, kas rodas noteiktās situācijās. Tās rada impulsu, bet reakcija ir atkarīga no agresijas un dusmu līmeņa, ko cilvēks jau nes sevī. Speciālisti varētu strādāt ar cilvēka “saturu” – kas ir viņa neapmierinātības dziļākie iemesli. Tā ir pieredze, kas var ļoti saaugt ar personību. Iekšēja sarūgtinājuma, ļaunuma un negatīvisma, kas izplatīts mūsu sabiedrībā, cēloņi ir neatreaģētas dusmas. Tās saindē pasaules skatījumu, ka tajā sāk dominēt melnā krāsa,” atzīst S.Ratnieks.
Temperamentu tipi:
Melanholiķi – emocionāli, jūtīgi, viegli satraucami cilvēki, kurus viegli aizvainot. Šīs jūtas melanholiķiem saglabājas ilgi, viņus nav viegli nomierināt. Viegli iežēlināmi, līdzjūtīgi, emocionāli iespaidojami. Raksturīga iekšēja nedrošība, neizlēmība. Grūti pieņemt lēmumus, tāpēc meklē citu cilvēku atbalstu.
Holeriķi – līdzīgi kā melanholiķi, arī viņi ir emocionāli nenoturīgi. Ekstraverti (uz āru vērsti), ātri uzbudināmi, impulsīvi, tāpēc spēj nepārdomāti rīkoties. Raksturīgas straujas garastāvokļa maiņas. Viņi bieži pārskaišas, bet pēc neilga brīža dusmas jau izgaisušas. Ļoti komunikabli cilvēki, kam nepieciešama sabiedrība, viņi necieš vienatni, mīl pievērst uzmanību. Bieži gadās konflikti un strīdi. Profesionālajā ziņā dod priekšroku darbam ar cilvēkiem, ātri spēj tos mobilizēt un organizēt pasākumus. Starp viņiem ir daudz labu oratoru.
Sangviniķi – no citiem temperamenta tipiem atšķiras ar īpaši attīstītu komunikabilitāti. Prot ātri izveidot attiecības, ātri iejūtas jaunās situācijās un arī prot apkārtējos noskaņot sev labvēlīgi, panākt cilvēku uzticēšanos. Attiecībās ar šo cilvēku ir apbrīnojams vieglums. Viņi ir labi klausītāji, prot piemēroties citiem, jūt otra noskaņojumu. Sangviniķi ir mierīgi, emocionāli atsaucīgi, viņi nedramatizē un nepārspīlē. Cilvēkus iedala vislabākajos draugos, labos draugos un vienkārši draugos atkarībā no tā, cik ilgi viņš kādu cilvēku pazīst, cenšas uzturēt labas attiecības ar visiem, ar kuriem viņam ir kādas darīšanas. Parasti ir laba redzes atmiņa, viņi labi atceras cilvēkus, vārdus un uzvārdus. Darbā ļoti kustīgi, nereti kļūst par līderiem ar savu aktivitāti un iniciatīvu.
Flegmatiķi – omulīgi un nesteidzīgi cilvēki, parasti mierīgi un labsirdīgi. Mīl ierasto, bet, kad sāk darboties, nelokāmi virzās uz priekšu. Saglabā aukstasinību, spriestspēju arī sarežģītās situācijās. Labi saprotas ar citiem, kad pārvarējuši kautrību. Ir uzticīgi, godīgi, kārtīgi un apzinīgi, vienmēr pabeidz iesākto. Šī tipa pārstāvji ir vērotāji, pesimisti. Tipiskākās rakstura iezīmes – pacietība, nosvērtība, līdzjūtība, labvēlība, lēnīgums, savaldīgums un domīgums. Flegmatiķim ir daudz draugu, jo ar viņu var lieliski saprasties. Darbā ir kompetenti un nemēdz svārstīties, allaž atrod vienkāršāko ceļu, strādā īpaši labi. Izvairās no konfliktiem. Viņi dod priekšroku darbam ar lietām, nevis cilvēkiem, jo spēj izturēt ilgstošu fizisko un garīgo slodzi, pat, ja nodarbošanās ir vienmuļa.
(No interneta materiāliem)
