Ceturtdiena, 15. janvāris
Fēlikss, Felicita
weather-icon
+-14° C, vējš 3.55 m/s, D-DA vēja virziens

Patstāvības un atbildības mācību stunda

Lielai daļai šķiet pašsaprotami – ja kas notiks, par sekām parūpēsies vecāki. Mamma parunās ar skolotāju, tētis iedos naudu, viņi abi pažēlos, ja būšu slims, būs gatavi uzklausīt mani, ja kas nomāks…

Lielai daļai šķiet pašsaprotami – ja kas notiks, par sekām parūpēsies vecāki. Mamma parunās ar skolotāju, tētis iedos naudu, viņi abi pažēlos, ja būšu slims, būs gatavi uzklausīt mani, ja kas nomāks…
Tomēr brīžos, kad ne mammas, ne tēta nav klāt, kad pašam ir jācīnās un jāsakārto sava dzīve, dažiem nolaižas rokas. Citiem turpretī rodas iemesls kļūt patstāvīgiem un pieaugušo dzīvi iepazīt daudz tuvāk nekā līdz šim. Tas nebūt nav slikti – tā ir pieredze, kas turpmākajā dzīvē var lieti noderēt, tomēr ne visi ir gatavi sākt plānot un domāt par dzīves praktisko pusi jau pusaudža gados. Es intervēju Sandiju no 11.a, kurš bez vecāku klātbūtnes mājās saimnieko jau vairāk nekā gadu. Viņa mamma strādā Īrijā. Turpat, kur devusies liela daļa ārzemēs strādāt gribošu latviešu un no kurienes nāk gan šaušalīgi stāsti par smagajiem dzīves apstākļiem, gan arī apmierinātu darba ļaužu pozitīvās atsauksmes. Tomēr, pirms uzdevu jautājumus, ļāvu Sandijam svarīgāko pašam pastāstīt.
– Mamma uz Īriju aizbrauca pirms gada un mēneša. Viņai ir atbilstoša izglītība, un viņa strādā par restorāna menedžeri. Darba daudz, tomēr stipri šaubos, ka ar savu izglītību viņa spētu atrast tādu darbu šeit, Latvijā.
– Un mājās palicēji ir…
– Es, vecākais brālis un māsa.
– Ir izveidota kāda pienākumu sadale?
– Jā. Mamma sūta naudu, un mans uzdevums ir atbildēt par rēķinu nomaksāšanu. Par pārējo domājam visi kopā.
– Cik bieži mamma brauc mājās?
– Patiesībā ļoti reti. Tik, cik var, bet tādas reizes ir retums. Mājās viņa tiek reizi pusgadā.
– Sagatavošanās darbi noteikti ir pamatīgi…
– Varbūt tā to var saukt (smejas). Mēs, trīs, mājās veicam ģenerāltīrīšanu un visi trīs arī sagaidām.
– Kaut kas ir mainījies attiecībās ar savējiem, kopš mamma prom?
– Jā, protams. Ar māsu un brāli viss pa vecam, toties ar mammu ir citādāk. Saka, ka attālums satuvina – vārds vietā. Vairs tā nestrīdamies un neķīvējamies. Tā ir īpaša diena, kad mamma mājās, jo ikdienā viņas stipri pietrūkst.
– Bija grūti pierast dzīvot bez mammas klātbūtnes?
– No sākuma bija nedaudz jocīgi, taču pie tā ar laiku pierod, ja ņem vērā, ka mamma mūs ir audzinājusi par diezgan patstāvīgiem. Kļūsti tāds nosvērtāks. Sākumā likās, ka nu vari darīt visu, bet, kad saproti, ka pašam no nepatikšanām būs jātiek ārā, tad iemācies sevi ierobežot, nedarīt visu, kas ienāk prātā. Jāuzņemas atbildība par visu, ko dari.
– Kādi ir mammas iespaidi par Īriju?
– Mainīgs laiks. Stipri atšķirīga kultūra. Īpašas atsauksmes par meitenēm – viņām esot pilnīgi citādāka uztvere par skaistumu. Tā nerūpējas par sevi kā latvietes. Patiesībā mamma neko daudz nav stāstījusi. Tur viņa ir devusies strādāt, un darbs prasa tik daudz, ka ceļošanai un īpašu iespaidu krāšanai laika gandrīz nepaliek.
– Un uzņemšana? Kāda ir attieksme pret latviešiem?
– Cik es zinu, īri latviešu strādātājus īpaši laipni neuzņem. Tomēr attiecībā uz mammu attieksme ir laba. Viņa gan kopā ar īriem nestrādā.
– Vai mamma ir mainījusies, kopš vairs nedzīvo ar jums?
– Mamma ir un paliek mamma (smaida). Tomēr ir mainījusies. Kļuvusi mīļāka, un ir radies mūsdienīgāks skatījums uz dzīvi. Tas ir saprotami. Vide maina cilvēku. Ne radikāli, bet nedaudz gan.
– Uztraucies, vai viņai viss ir kārtībā? Kā nekā – sveša valsts.
– Protams. Kad kādreiz aizdomājos, kļūst tā bailīgi – vai viss kārtībā, vai nekas nav noticis… Tas ir dabiski, lai arī apzinos, ka viņa ir pieaudzis cilvēks.
– Kad mamma domā atsākt pastāvīgu dzīvi Latvijā?
– Nezinu. Pagaidām noteikti ne. Tas nebūtu izdevīgi kaut vai tās pašas naudas dēļ. Atalgojums, kāds mammai bija Latvijā, nav salīdzināms ar to, kāds tas ir Īrijā.
– Vai pats domā pēc skolas beigšanas strādāt ārpus Latvijas?
– Jā. Es būtu ar mieru kādu gadu pastrādāt, piemēram, Anglijā vai Dānijā, kur man dzīvo radi. Atrast dzīves un darbavietu svešā valstī ir daudz vieglāk, ja tev tur dzīvo draugi vai radinieki, tad tu zini, ka apstākļi būs normāli un darbavieta – “pieklājīga”.
– Arī tava mamma šo darbu atrada, pateicoties paziņām?
– Jā. Viņa pat strādā kopā ar labu draudzeni.
– Ko tu gribētu ieteikt tiem bērniem, ar kuriem vecāki dažādu iemeslu dēļ nedzīvo kopā?
– Būt saprātīgiem (smaida).
* * *
Sandija mamma Īrijā uzturēsies vēl nenoteiktu laiku. Sandijs pēc pusotra gada beigs skolu, un tad jau dzīve rādīs – vai paliks tepat – Latvijā – vai dosies prom.

Komentāri

Dzirkstele.lv aicina interneta lietotājus, rakstot komentārus, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro minētos noteikumus, komentārs var tikt izdzēsts vai autors var tikt bloķēts. Administrācijai ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem. Jūsu IP adrese tiek saglabāta.