“Mamm, es tikko uz ielas pacēlu kaķēnu. Viņš ir maziņš, raud un lien man klāt. Ko tagad darīt?” tādu telefona zvanu es saņēmu no sava lielā dēla, kurš nespēja vienaldzīgi pabraukt garām mazam, slapjam, salstošam kaķu bērnam. Sekundes simtdaļā caur smadzenēm izskrien doma: nu, kāpēc, es taču teicu, ka negribu nekādus kaķus vairs, jo pirms divām nedēļām viens no mūsu mīluļiem aizgāja citos peļu medību laukos! Tas ir tik sāpīgi zaudēt dzīvnieku, kas ir kļuvis par ģimenes locekli! Un galu gala mums jau divi kaķi ir… Bet tas ir tikai sekundes simtdaļu, simtu pirmajā daļā es dzirdu sevi atbildam: aiznes pie vetārsta, lai apskatās, vai kaķītim viss kārtībā, pēc tam domāsim.
Pēc nopietnākas atrādīšanas citam veterinārstam saprotu – pirmais bija pārliecināts, ka esam atveduši kārtējo patversmes kandidātu, un neiedziļinājās mazuļa veselības problēmās, savukārt otrs speciālists pievērsās vispusīgai kaķēna apskatei – iztīrīja actiņas, sapilināja pilienus, uzlika sistēmu ar antibiotikām un vitamīniem, ieteica, kādu barību dot mazulim.
Vakarā caur pipeti pilinājām kaķēnam mutē kaķeņu piena aizstājēju. Pirmā nakts pagāja trauksmaini – likās, ka rītu mazais nesagaidīs, bet acīmredzot tam tik ļoti gribējās dzīvot, ka izķepurojās, un mums par prieku sākās acīmredzama un ātra atlabšana.
Šobrīd Foks, kā mēs viņu nosaucām, jo ir ruds kā lapsa, ir ieguvis pasaulē mīlīgākā kaķa titulu, jo savā kaķu saimnieces pieredzes bagātajā mūžā, manuprāt, neesmu sastapusi nevienu kaķi, kas ir bijis tik pateicīgs un mīļuma pilns. Rudā minkas iecienītākā guļvieta ir kādam no mums uz pleca un glaušanās gar vaigu – dzīves saturs! Es ļoti lepojos ar savu dēlu, kurš nepalika vienaldzīgs pret nelaimē nokļuvušo. Šoreiz tas bija kaķis, bet citreiz tas var būt jebkurš no mums.
Izglābtie dzīvnieki domā un jūt pilnīgi citādāk, jo saprot, ko ir ieguvuši, viņiem ir, ar ko salīdzināt, zemapziņas bailes pazaudēt iegūtās mājas diktē pavisam citus uzvedības modeļus. Lai tev un tavam mīlulim vienmēr siltas mājas un sirds!
