Kārlis Vents, pensionārs no Gulbenes: – Pēdējās izmaiņas norāda, ka tagad Latvijas valsts karogu var neizkārt 16. un 24.februārī, kas ir nozīmīgi datumi abām pārējām Baltijas valstīm. Varbūt kādam šķiet, ka mums ir pārāk daudz sēru dienu, kad arī karogam jābūt ar sēru noformējumu, bet tā jau nav mūsu vaina. Tā rīkojas arī visā pasaulē. Tas ir ļoti skaisti, ja Latvijas valsts karogs plīvo mastā arī tad, ja, piemēram, mājas saimniekam ir dzimšanas diena vai citi viņam vai viņa ģimenei nozīmīgi svētki. Ja man pie mājas, kur dzīvoju, būtu karoga masts, es arī savā dzimšanas dienā noteikti uzvilktu karogu. Tā jau ir ļoti sena un skaista prakse. Manuprāt, cilvēku nevajadzētu sodīt par to, ka viņš ir piemirsis izkārt karogu dienā, kad tam ir jābūt. Var visādi gadīties, bet, ja tā ir apzināti ļaunprātīga rīcība, tad tā nav valsts pilsoņa cienīga rīcība. Uzskatu, ka valsts karogam katru dienu ir jābūt pie pašvaldības un izglītības iestādēm, jo tāda ir arī pasaules prakse. Zinu, ka Eiropas valstīs tā notiek. Tas nav slikti, jo tādā veidā mēs pieradinām bērnus apzināties karoga nozīmi, izrādīt tam cieņu. Nepiekrītu tiem cilvēkiem, kuri karoga izkāršanu uzskata par apgrūtinošu pienākumu. Manuprāt, mēs vēl daudz par maz izmantojam karogu. Ir valstis, kur karogs mastā ir daudz biežāk nekā Latvijā.
Austra Brūvere, Gulbenes bibliotēkas darbiniece: – Latvijas valsts karogs bija, ir un būs mūsu tautas lepnums un svētums. Tomēr uzskatu, ka ar tā izkāršanu arī nevajadzētu pārspīlēt. Likumā par valsts karoga izkāršanu ir noteikts, kad tas jāizliek, bet bieži vien cilvēki pat nesaprot, kāpēc tas jādara tad, ja šis notikums īsti nemaz nesaistās ar Latvijas valsti. Neesmu pret to, ka karogu var izkārt nozīmīgos mūsu valsts svētkos, kā arī tad, ja kāds cilvēks vēlas, lai karogs pie mājas plīvotu arī viņa dzimšanas dienā. Tas ir individuāli. Es to nedarītu, jo man tā šķiet ārišķība. Tomēr nevajadzētu bargi sodīt cilvēkus par to, ja kādu reizi karogs nav izkārts, jo situācijas var būt dažādas. Iespējams, ka ne visi cilvēki šodien var atlicināt naudu karoga iegādei. Ir gadījumi, kad cilvēki uz ilgāku laiku ir aizbraukuši projām un nav, kas šo karogu izliek. Atceros, ka pie mūsu mājas, kur dzīvoju kopā ar vecākiem, bija augsts karoga masts. Vectēvs man stāstīja, kam tas domāts, bet bija pēckara laiks un par Latvijas sarkanbaltsarkano karogu bija jāaizmirst. Manuprāt, pie karoga nevajadzētu likt melnās sēru lentes. Mani tās šausmina, jo ar tām mēs it kā piesaistām visas “melnās lietas” un vēl vairāk veicinām sēru noskaņojumu. Varbūt latviešu tautas izvešanas dienās martā un jūnijā šī lente varētu būt, bet ne citkārt. Man nav saprotami, kāpēc karogam katru dienu jāplīvo arī pie izglītības iestādēm.
Anna Vīgante, bijusī pagasta padomes vadītāja: – Ja mēs dzīvojam Latvijā, lai kāda tā šodien arī būtu, tā tomēr ir mūsu valsts, mūsu zeme, bet Latvijas valsts karogs apliecina mūsu piederību šai zemei, kur ir dzimuši mūsu senči. Viņi ir pārcietuši ļoti daudz. Ne mirkli nepieļauju domu, ka šodien Latvijas karogs izlikšana kādam var šķist apgrūtinoša un nevajadzīga rīcība. Tāpat kā ir jāciena sava māte un tēvs, tāpat ir jāciena arī sava valsts un tās karogs. Valsts karogam ir jāplīvo valsts svētkos, citādāk nemaz nevar būt! Arī tad, ja cilvēks jūtas pacilāts savā jubilejā vai kādā citā viņam nozīmīgā pasākumā, viņš izkar Latvijas karogu. Par to ir tikai jāpriecājas.
Pašreizējā situācijā, kāda valda Latvijā, mēs visi esam samulsuši, sarūgtināti un apbēdināti, bet vai tad tāpēc jāvaino karogs! Arī agrāk bija grūtības, bet cauri tām Latvija taču pastāvēja kā valsts. Mums ir svētki, kuros karogam pie mājas ir noteikti jābūt, bet vai vienmēr cilvēks jāsoda, ja šī karoga nav? Manuprāt, ir jāapzina, kāpēc nav. Iespējams, tā vietā, lai uzreiz sodītu, ar cilvēkiem ir vairāk jāstrādā, jāveic izskaidrojošs darbs, lai viņi saprastu, ka ar likumu noteiktajās dienās karogam ir obligāti jābūt.
