Diezin vai atradīsies kāds makšķernieks, kas kaut reizi nebūs izmēģinājis roku plēsīgo zivju copē. Taču daudziem copes galvenais iemesls ir tieši līdaku, foreļu, zandartu, asaru vai samu makšķerēšana.
Maija līdakas
Par līdaku lielo rijību pavasarī pārliecinājos pats, kad uz dzīvas zivtiņas izvilku ap divus kilogramus smagu līdaku, kuras mutē līdzās manai raudiņai asti kustināja pusaugu plicēns. Apetīte visaugstākajā pakāpē!
Šādos līdakām labvēlīgos apstākļos tās kļūst varen izvēlīgas un pārsvarā nenodarbojas ar «sīkaļu» tvarstīšanu. Daudz labprātāk tās uzkož pa prāvai 300 – 500 gramu smagai raudai vai sapalam. Ar to pilnīgi pietiek, lai uz vismaz trīs dienām «aizštopētu» kuņģi un milzīgo apetīti «noraktu» dziļākajā vēdera nostūrī. Saprotams, kāpēc, kad pieēdušām līdakām garām peld vobleri, tvisteri, rotiņi un sazin kas vēl, zaļsvārces, labākajā gadījumā, ziņkārības pēc papeld dīvainajam objektam nedaudz līdzi, bet par ēšanu nedomā.
Maijā līdakas sāk meklēt aptuveno rajonu, kur tiks pavadīta vasara un rudens. Tās izklīst pa visu ūdenskrātuvi, tāpēc pateikt, ka cope būs pie krasta vai dziļumā, ir pilnīgas muļķības. Šodien līdakas var ķerties pie tikko augt sākušās jaunās zāles, bet rīt jau četru metru dziļumā. Vietas, ko tās cenšas pavasarī pamest, ir lielie dziļumi. Tas saistīts ar ūdens sasilšanu un barības bāzes pārvietošanos uz seklākiem un līdz ar to siltākiem ūdeņiem.
Maijā līdakas maina zobus, kas gan neietekmē to barošanos. Vismaz tā apgalvo ar zinātni saistīti ļaudis.
Mānekļu izvēle
Kad jaunās ūdenszāles vai lēpes vēl nav sasniegušas ūdens virsējo slāni, ļoti efektīvi ir vadīt mānekli pa zāles virsējo slāni. Līdakas sevišķi ezeros jau tagad ieņēmušas slēptuves jaunajā zālienā un gatavas aprīt katru garām peldošu objektu, kas kaut nedaudz atgādina plēsoņas dabīgo barību. Šo situāciju daudzi makšķernieki māk izmantot un tāpēc izmanto vieglos mānekļus.
Novērots, ka pavasaros līdakām patīk dažāda izmēra un nokrāsu rotiņi. Pēdējiem liela priekšrocība arī tādēļ, ka tie salīdzinoši klusi iekrīt ūdenī, un vietās, kur dziļums nepārsniedz divus trīs metrus, tas ir ļoti svarīgi. Novērots, ka rotējošie vizuļi jāvelk maksimāli lēni. Bieži vien labi rezultāti ir tad, ja rotiņa trīsžuburim piestiprina spilgtas krāsas tvistera astīti. Iegādājoties šos vizuļus, uzmanību jāpievērš kvalitātei. Ir milzum daudz rotiņu pakaļdarinājumu, un, aizbraucot uz copi, nereti nākas vilties. Rotējošos vizuļus nesmādē arī asari, zandarti un salates.
Ļoti labi šopavasar sevi apliecinājušas gaiši zaļas un burkāna krāsas gumijas zivis ar vieglu džiga galvu. Formas ziņā tās var būt visdažādākās. Ļoti interesanti klausīties makšķernieku pārliecinošos stāstus par kādas (tikai viena veida) gumijas zivtiņas ideālo formu. Cits to pašu noteikti stāstīs par pavisam atšķirīgas nokrāsas vai formas mānekli. Secinājums – savā vietā, savā laikā «strādā» noteiktas krāsas vizulis, tāpēc makšķernieka copes somā jābūt pēc iespējas dažādiem variantiem.
Vizuļu arsenālā noteikti jābūt grabošiem, peldošiem un grimstošiem vobleriem. Izšķir arī tādus, kas ar skaļu spēli un tieši «slimīgu» peldēšanas manieri pievilina plēsoņas. Līdakas ir ļoti acīgas un savu upuri pamana pa lielu gabalu, tāpēc ilgstoši metāt mānekli vienā vietā nav nozīmes. Līdz ar to mainām vai nu mānekli, vai vietu.
Līdaku makšķerēšanā jāņem vērā vēl kāds svarīgs faktors. Proti, ja iespējams, mēģiniet noskaidrot, cik labi izvēlētajā dienā copes vietā ķeras mazās zivtiņas. Palūkojieties, vai tuvumā nav kāds makšķernieks, kuram apjautāties par balto zivtiņu copi. Ja tā ir laba, jūsu izredzes tikt pie līdakām stipri vien noplaks. Savukārt, kad plēsoņas izgājušas uz «medījuma takas», mazās zivtiņas kaut kur zibenīgi nolien. Līdz ar to pludiņmakšķerniekiem lomi ir stipri vāji. Ļoti bieži Latvijas pludiņmakšķerēšanas čempionāta laikā, kad noteiktās zonās, ieskaitot treniņdienu, tiek nemitīgi iebarotas baltās zivis, pamieloties iepeld arī līdakas, un nelaimīgs ir tas copmanis, kura zonā šāda zaļsvārce pēkšņi izdomā apmesties.
