Es nebaidos būt visumā, kur nu vēl uz šīs planētas. Es nebaidos būt uz sauszemes, kur nu vēl Eiropā. Es nebaidos būt Latvijā, kur nu vēl savā pilsētā. Bet es baidos būt viens četrās sienās.
Es nebaidos būt visumā, kur nu vēl uz šīs planētas. Es nebaidos būt uz sauszemes, kur nu vēl Eiropā. Es nebaidos būt Latvijā, kur nu vēl savā pilsētā. Bet es baidos būt viens četrās sienās.
Mjā… Maijā mani vienmēr velk uz dzejošanu. Kad putniņi vij ligzdiņas, kad mostas pirmie tauriņi, uzzied vizbulītes… Apklust pat liegabali Irākā. Bet neapklust hokeja fani. Drīzāk tie uzsprāgst kā pavasara pumpuri, kad mūsējie uzvar Krievijas izlasi. Un es tāpat. Ko padarīsi. Instinkts. Ja noreibt no laimes, tad visiem kopā! Tā domāju es un mans kaimiņš Toļiks.
Ak, no spilgtās pavasara saules nenoreibst vienīgi ērces. Pamēģiniet ieiet mežā vienā sauļošanās kostīmā! Ērces uzbruks jūsu plikumiem kā izbadējies suns. Tā ka nodomu par sauļošanos, par vizbulīšu lasīšanu labāk atmest. Te nu man gribas parunāt par to valsts neatkarību. Protams, esmu tik brīvs kā vēl nekad. Man nav jāstrādā un neviens mani par to nesunī. Bet ērču gan nebrīvā Latvijā nudien nebija tik daudz. Bija tomēr, ziniet, tai sanepidstacijai kaut kāda atbildība pret iedzīvotājiem. Neļāva ērcēm mūs apēst gluži bez sāls. Indēja viņas, nelaimīgās, nost. Tas nekas, ka pēcāk mežā nedrīkstēja ogot un sēņot, bet nebija jau arī vaļas. Visi strādāja un brīvajā laikā spēlēja teātri, iešņaboja vai stāvēja pēc desas rindā. A tagad daudziem ražas laiks mežā ir vienīgā izdzīvošanas iespēja. Un, skat, pie reizes arī lielākā nelaime mežīpašniekiem, jo tie ogotāji un sēņotāji strādā pīpēdami. He. Un nopīpē valsts un privātos īpašumus, purvus, mežus bradājot.
Man ir kas sakāms arī par mūsu valsts finansiālo palīdzību Irākas atjaunotnei. Nu vai ziniet. Man pašam vajag finansiālu valsts palīdzību. Bet es apņemos pats personīgi sniegt palīdzību Irākas sievietēm. Atjaunotnē. Kā Eiropas sūtnis. Nudien, Eiropa kaunā nepaliktu. Turklāt tā mēs mazinātu to viņu ticības iespaidu. Lai sievietes labāk tic man, sakarīgam čalim, nevis Allāham.
Par to Eirovīziju. Ārprāts. Es saprastu, ja valsts maksātu par to, lai mūsu pašu Marija, es un vēl citi talanti no tautas varētu izrādīties Eiropai. Bet te – atbrauks kaut kādi un, ka viņus jupis, vēl uzvarēs. Es taču nevarēšu par mūsējiem balsot. Kāda netaisnība! Par ko es maksāju! Tad jau labāk skatos talantu fabriku bez kādām raizēm. Starp citu, mans ārlaulības dēls, pareizāk sakot, viens no viņiem, ar tur uzstājas. Noteikti atpazīsiet. Viss tēvā! Viņš dziedāja to dziesmu par cietsirdīgo mīlestību. Krievu valodā. Nudien, sirdi rauj ārā, es jums saku.
Bet no SARS gan es nebaidos tāpat kā mūsu sanepidstacija. Tā klanīdamās laipni ielūdz infekciju valstī. Kā saka, parāda cieņu un godu, jo esot gatava to sagaidīt. Drosminieki, ko neteiksi! Es jau nu tā gluži nedarīšu, bet ņemšu un izturībā pārtrumpēšu to vella ģipti, ja tā patiešām gadīsies man ceļā. Ēdīšu tik ķiplokus, dzeršu zāļu tējas un “dzimtenīti”. Tiesa, ja cilvēks dabū AIDS, tad vismaz nojauš – no kā. Bet SARS varot dzīvot ārpus cilvēka organisma pat vairākas nedēļas. Tāpēc pat domādams nevari izdomāt, kur tev var uzglūnēt slimība. Es jums saku – tai SARSai nāksies iztikt bez mana organisma. Viņa mani nedabūs!
